Visvairāk man nepatīk, tad kad mani pameta tas, ka...
Nav kam nosūtīt mīļu sms...
Gandrīz katra lieta, pat vismazākais sīkumiņš šajā pasaulē atgādina par viņu...
Jo nekādi nevari sagaidīt zvanu no viņās, bet zvanīt viņai ir grūti bez asarām...
Tagad es ticu, ka Holivudas scenārīji varētu piepildīties, es ceru, ka kādu dienu netīšām satikšu viņu uz ielas un uzjundīs vecās jūtas...
Jebkurā cilvēka es saskatu mazu daļiņu no viņas - matus, acis, deguntiņu pat to kā viņa elpo esmu redzējis kādā citā...
Vēl joprojām lasu viņas horoskopu cerot, ka tur būs rakstīts - ''Šodien jūs satiksiet savu mūža mīlestību, vai ļoti svarīgu cilvēku'', un tas būtu es!
jo nav ko samīļot liekoties gulēt un nav ko sabučot ceļoties augšā
Pēc sapņa kur parādās viņa, es nevēlos atvērt acis gaidot turpinājumu
Katru reizi kad dzirdu viņas vārdu, sirsniņa sāk pukstēt straujāk
Es ceru, ka netīsi viņa izlasīs šo un sapratīs, ka tas ir par viņu!