Heh jau atkal šeit parādos ar saviem garadarbiem. šodien diezgan depresīvs garastāvoklis un liekas, ka teksts ir nesakarīgs, bet ceru, ka jums patiks - vērtējiet.. ;)
If you want to be loved – start love yourself.
Jau atkal Vecais stāsts, viņa cenšas un cenšas un arvien vairāk saprot – tam vairs nav jēgas. Viņas sapnis – viņas laime, kuru viņa tvarsta tik izmisīgi arvien vairāk slīd prom. Gluži, kā siltā vasara. Un jau atkal ziema. Kas nez kāpēc saistās ar vientulību. Jā ziema – Skaistais, mirdzošais sniegs, Dzestrais gaiss, ledus.. Un Sniegpārslas, kas ir katra savādāka, gluži kā cilvēki... Mēs daudz ko spētu mācīties no sniegpārslām , jo nekad pasaulē neatradīsi divas vienādas sniegpārslas, bet viņas krīt un pieguļ cieši pie otras, bieži vien veidojot milzīgas kupenas, kas ir šķērslis pat mums – vissaprātīgākajām no būtnēm.Un tomēr šis viss liek viņai aizdomāties, jo atkal būs tumšie ziemas vakari, kuros vienai dodoties uz mājām ausīs skanēs mūzika un visapkārt būs klusums un miers.. Tikai žēl, ka šis klusums jau atkal neapņem viņas sirdi un prātu, kas dzīvo vētrās un mūžīgajos jautājumos – kādēļ, kur, kas un kāpēc?
Kāpēc mana laime bēg?
/Gabby/
