Labvakar! Mani pārņēmušas pārdomas, ar kurām vēlos padalīties. Proti, par to, kā mēs dzīvojam, un kāda dzīve salīdzinājumā ar mūsējo ir "mājdzīvniekiem"- kaķiem, suņiem? 
Tātad, bieži esmu domājusi par to, kā cilvēki mūsdienās ieguvuši pasaules varu, ja tā var teikt, attiecās pret sev līdzīgajiem. Ar to es domāju dzīvniekus. Protams, būs daudzi, kas centīsies manam teiktajam oponēt, taču tas ir tikai mans salīdzinājums, nevis konkrēts fakts. Viņi domā, jūt, uzticas, elpo... Reiz gāju pa ielu, līdz uzdūros skatam, kuru katru reizi ejot ceru neieraudzīt, jo vieglāk taču ir palikt vienaldzīgam, neko neredzēt un nezināt. Pie manis pierāpoja mazs, ruds kaķēns- ļoti izkāmējis, un ar nobrāzumu, kuru viņš pats centās neievērot, lai dzīve nekļūtu vēl pelēcīgāka. Vārgi ņaudot viņš glaudās ap manām kājām.. Nē - netaisījos dzīt viņu prom, tieši otrādi. Man kaklā iestrēga kamols un sirdi pārņēma rūgtums. Asaras centās izspraukties no manām acīm. VAI VIŅŠ BIJA PELNĪJIS TĀDU DZĪVI? 
Cilvēks, kurš ir darījis sliktas lietas visu mūžu pat dzīvo labāk, jo "Dieva acīs visi esot vienādi". Un dzīvnieki? Kāpēc Dievs nevar vērst par labu apstākļus, ja jau ir tik varens? (Šeit nesākšu gari pētīt to, vai viņš eksistē vai nē). Šobrīd cilvēki, kas ir ielūkojušies šo radību dvēselēs un nolēmuši mainīt pasauli uz labo pusi cik vien ir viņu spēkos, maz ko var palīdzēt. Dzīvniekiem patversmēs dod tik ērtuma un mīļuma, cik vien spēj, bet ne īstu māju sajūtu, kāda varbūt ir tam darbiniekam, kurš vakarā atgriežas mājās. Zinu, ka pasaule nekad nebūs ideāla. Kāds cietīs. Vienmēr. Bet nedarīt neko vien ar šādu domu galvā arī nav pareizi. Ak, cik pasaule ir iekārtota sarežģīti! 
Vēljoprojām lūkojos mazā kaķēna acīs, un mani pārņēma vēlme sasildīt viņa sirdi. Taču tas nebija tik vienkārši - paņemt mājās... Mani tur jau gaida viens kaķis. Izlutināts, izglābts no nāves arī, kad vēl bija pavisam mazs kaķēns. Protams, viņš neko nenojauš, brīžiem iedomājos, ka gluži tāpat kā cilvēkam, lai patiesi apzinātos savu laimi, ir jāatceras kāda ar sevi notikusi nelaime... Tomēr arī esmu patiesi priecīga, ka viņam nekas tāds nav bijis jāpiedzīvo. 
Visas šīs domas krustojas viena ar otru, ļaušu vaļu jūsu skarbajiem, vai varbūt atbalstošajiem vārdiem, jo galu galā katram ir SAVS viedoklis. Bet lai ko jūs teiktu - KATRS NO MUMS VAR KAUT VAI NEDAUDZ MAINĪT PASAULI! 
Un ja jums ir iespēja, dodiet kādam mazajam draugam MĀJAS..... 
+ patversme.lv
