Par šo atgadījumu izlasīju internetā un nodomāju jums to iztulkot :)
Es dzīvoju Anglijas ziemeļaustrumos strādāju par taksometra vadītāju. Novembra beigās, 2009 gadā es devos ceļā pie viena no pastāvīgajiem klientiem lai aizvestu viņu iepirkties. Braucot mašīna sāka raustīties itkā tai sāktu trūkt benzīna un tad noslāpa pavisam. Es to aizstūmu ceļa malā un mēģināju iedarbināt, bet bez panākumiem. Tad es mēģināju sazināties caur radio, bet tas nedarbojās, bet nu neko, tā mēdz gadīties.
Es meģināju sazināties ar bāzi izmantojot mobilo, bet tas neuztvēra zonu. es tad izkāpu no auto un sapratu ka ārā ir tumšs, lai gan bija tikai pusčetri pēcpusdienā.Lieliski. Tas nozīmē, ka man tagad būs jāiet 5-6.5 kilometri kājām. Pēkšņi man norreiba galva un es sajutu nespēku, tāpēc es iesēdos atpakaļ mašīnā lai pirms iešanas uz pilsētu atpūstos pāris minūtes. Es pēkšņi pamodos un sapratu ka ārā ir dienasgaisma, itkā būtu aizmidzis, bet kad paskatījos pulkstenī bija pagājušas tikai pāris minūtes.
Es mēģināju palaist mašinu un tā sāka darboties, tā nu es devos tālāk lai uzņemtu klientu. Paceļam apmēram pēc 800 metriem ir baznīca. kad es uz to paskatijos es nodomāju,"sen jau bija laiks to izremontet". Es ierados pie klienta un pastāstiju, ka man bija mašīnas problēmas un tad pieminēju izremontēto baznīcu, kas tagad izskatījās kā jauna. Viņa uz mani paskatījās kā uz idiotu un teica ," Par ko tu runā? Tā jau gadiem ilgi ir grausts".
Tā nu es ar viņu saderēju, ka tā izskatās kā jauna. Mēs nobraucām pāris kilometrus un ap šo laiku sāka jau palikt tumšs. Kad mēs tuvojāmies baznīcai es teicu," paskatieties pati", un es piebremzēju lai viņa varētu labāk aplūkot baznīcu. Bet tā bija nolaista un bussabrukusi. Es apturēju auto neticībā, jo es to biju redzējis tikai 20 minūtes atpakaļ izskatoties kā jaunai.
Vēl aizvien nezinu kas todien notika, bet es ticu, ka tas bija ceļojums laikā.
