Bērnības atmiņas25

Tā kā dzīvoju lauku mājā un bija gan šķūņi, gan kūts, kur pa reizei iemitinājās lapsenes un tie lapseņu pūžņi bija tik daudz, ka bija jātiek vaļā. Mazi un stulbi būdami vienīgais ko varējām iedomāties bija mest koku pa pūzni un laisties lapās. Kaut mamma un tētis teica ka tā nav laba doma, mūs tas nemaz neaturēja. Un tā gandrīz katru vasaras dienu bija pa kādam lapseņu kodumam, kas nebūt nelikās nekas baigi traks, uzlikām saujiņu ar aukstu melnzemi un spēlējāmies tālāk. Pat tagad tas reizēm der kā laba adrenalīna deva.

Nekad nepatika to sienu nedz vālot, nedz grābt (ko tolaik darijām tikai ar rokām), bet kad tas viss tika savākt šķūnī, tad nu mums mazajiem bija tikai viena doma, gulēšana sienā. Savācām segas un devāmies un siena kaudzi un līdz vēlai naktij dauzijāmies, jo blakus nebija mamma, kas lika iet gulēt.  No rīta pamostoties atradāmies iegulētās vietās un mati bija pilni ar sienu, bet bija to vērts, kautgan arī tagad nekas nav mainijies :D

Šo gan tā nedaudz ar smiekliem nākas atcerēties. Katru vakaru mamma gāja slaukt govi, atceros ka mamma nāca no kūts un man vienmēr bija jau krūzīte pie rokas, lai padzertos siltu govs pienu...nekad neaizmirsīšu kāds mazs puika biju, un kādas toreiz bija mūsu bērnu vērtības, kad ar prieku gaidi nākam mammu no kūts ar pienu, nevis no veikala ar saldumiem.

Kad tuvojās Jāņi, tētis mēdza brūvēt alu. Patika vērot visu  no tā kā tika grauzdēti graudi, tad aplieti, un tas viss saliec lielā mucā. Bet nu mums kā maziem būdamiem vienmēr interesēja kā nu tas viss garšo un tā pa reizei pa kluso lavijāmies pie tās alus mucas lai nosmeltu pa krūzei un tad pa kluso iztukšotu, reizēm tā aizrāvāmies ka tikām pieķerti un dabūjām pa ausīm, bet mmm cik tas bija gardi.

Ceru jums tagad ir līdzīga sejas izteiksme atceroties ko no savas bērnības.

Paldies tiem kas lasija. Tiekamies citos rakstos.