Baldones sanatorijas komplekss kļuvis par tipisku padomju laiku atstātā mantojuma piemēru – no kādreiz tik slavenā kūrorta tagad atlikušas vien nostalģiskas atmiņas, nolaistas ēkas un aizaudzis parks. Pirms brauciena uz Baldoni kolēģis mani mēģināja atrunāt un mudināja uz sanatorijas parku nedoties vienai. Arī vietējie iedzīvotāji novērojuši, ka sanatorijas apkaimē uzturas gan alkoholisko dzērienu mīļotāji, gan citi šaubīgi tipi. Pussagruvušo ēku sienas klāj jauniešu atstāti uzraksti, kādreiz tik elegantie atpūtas krēsli sapuvuši un salauzti, uz gājēju celiņiem izveidojušās bedres, kas neuzmanīgai vai steidzīgai personai var beigties ar nopietnām traumām, pamestās ēkas kļuvušas par atkritumu tvertnēm. Tā nav bijis vienmēr.
Kūrortvieta ar gadsimtiem senu vēsturi
Baldones miests izveidojies 17. gadsimtā. Sēravota tuvumā 1648. gadā tika uzcelta muiža un ierīkots pirmais Kurzemes hercogistes dzelzs ceplis. Šeit darbojusies arī enkuru un naglu kaltuve, lielgabalu lietuve, stikla kausētava, mucenieku darbnīca, vadmalas un linu austuves.
Parkā pie sanatorijas tās apmeklētājus mulsina kūrorta piemiņas akmens, kas liecina, ka tā pastāvējus kopš 1186. gada. Vēsturisku liecību par šādu faktu nav. Kā kūrvieta Baldone kļuvusi pazīstama 18. gadsimta nogalē – Latvijas vecākais balneoloģiskais kūrorts izveidots 1797. gadā, bet bagātīgie sērūdeņu krājumi izmantoti jau no 15. gadsimta.
Sākotnēji Baldones sēravoti nebija populāri. Vēstures pētnieki pieļauj iespēju, ka to sēru drīzāk izmantoja pulvera ražošanai, kaut gan ir dažas liecības, ka jau 15. gadsimtā šurp braucis veseļoties, piemēram, Rīgas arhibīskaps. 1780. gadā šeit ārstējušies ar mēri saslimušie Rīgas garnizona karavīri. Pirmo kūrmāju uzcēla Baldones nomnieks firsts fon Līvens.
1795. gadā nākamais nomnieks barons fon Korfs no Krievijas carienes Katrīnas II saņēma atļauju iekārtot sērūdens dziednīcu, un 1797. gads uzskatāms par oficiālo dziednīcas dibināšanas gadu. Kūrortvietas pirmsākumos turp brauca veseļoties ne tikai no Kurzemes, bet arī no Rīgas, Lietuvas un Pēterpils, tajā skaitā Jelgavas pilī toreiz emigrācijā mītošais Francijas karalis Ludviķis XVIII, par kura paša un galminieku uzturēšanos saglabājušies krāšņi atmiņu stāsti.
Kūrorta nozīme mazinājās pēc Ķemeru kūrvietas atklāšanas 1838. gadā, bet 20. gadsimta 30 – tajos gados sākās jauns tā uzplaukums. 1920. gada maijā Baldones sērūdeņu iestāde kļuva par valsts īpašumu.
Līdz 1850. gadam Baldone līdzās Kaukāza un Ļipeckas minerālūdeņu vietām bija viens no trim lielākajiem Krievijas impērijas kūrortiem. Baldones noriets sākās līdz ar Ķemeru kūrortvietas attīstību, ko vēl jo vairāk veicināja Rīgas – Tukuma dzelzceļa atklāšana 1877. gadā, tomēr Baldonei izdevās saglabāt savu nozīmi kā sēravotu kūrortam. Pirmās neatkarības gados pilsēta atkopās no kara postījumiem, bet 1926. gadā te uzcēla jaunu balneoloģiskās dziedinātavas ēku.
Uzplaukumu Baldone kā kūrortvieta pieredzēja pēc Otrā pasaules kara, kad šurp plūda slimnieki ar dažādām kaitēm vai no visas PSRS, un sanatorija paplašināta līdz 320 guļvietām. 1980. gadā tika uzcelts 7 stāvu korpuss, kurā bija 512 vietas un atpūtnieku skaits bija gana liels.
1997. gadā sanatorija «Baldone» tika privatizēta. Līdz mūsdienām saglabājies 1818. gadā veidotais sanatorijas parks, kuru caurvij Ķekavas upīte ar vairākiem romantiskiem tiltiņiem.
Vēstures liecības atklāj, ka 1795. gadā Baldonē ārstējušies 113 cilvēki, kas dzīvojuši privātmājās, krogos, rijās un šķūņos, pat ratnīcās un teltīs uz klaja lauka. Zinātāji atceras, ka ārstniecisko procedūru apmeklētāji arī padomju gados mājvietas meklējuši pie baldoniešiem, jo visiem gribētājiem sanatorijā guļamvietas nav pietikušas.
Baldones popularitāti savulaik veicinājis arī sensacionāli traģisks gadījums – 1813. gadā te sirdsapziņas mocīts nošāvies Vidzemes gubernators fon Esens, kurš bija devis kļūmīgo pavēli par Rīgas priekšpilsētu nodedzināšanu.
Baldones sēravots
Izcils dziednieciskais sēravots, tā dēļ agrāk vietējie iedzīvotāji Baldoni saukuši par Avotu.
Vietējie zemnieki senatnē esot ievērojuši, ka govis avota ūdeni dzerot kā negudras.
15.gs. pie Baldones sēravota tika uzcelts tā sauktais mestra tornis, kur vasarās apmetās Livonijas ordeņa mestrs ar saviem ļaudīm. Tajos laikos Baldones avotu dēvēja par jaunības avotu. 1477. vai 1478. gadā te ārstējās arī Rīgas birģermeistars Soltrumps. Tolaik slimnieki pateicībā avotā metuši saktas, sudraba monētas, gredzenus, auskarus, ko atrada 19. gadsimtā, kad avotam tika izbūvēts baseins.
Hercoga Jēkaba laikā Baldonē bija vairākas manufaktūras, kas ražoja augstas kvalitātes preces, kuras ārzemēs labprāt pirka. Te dzīvoja daudz ārvalstu meistaru. No sēravotiem ieguva sēru šaujampulverim. Baldones rūpniecība panīka 1710.g mēra laikā.
Hercogs E. Bīrons Baldonē centās ierīkot kūrortu, taču šos plānus izjauca viņa izsūtīšana 1740. gadā. Pēdējie hercogi ļāva avotu izmantot arī Krievijas pavalstniekiem, kas avotam sagādāja lielu slavu. 1780. gadā, kad Rīgā bija mēris, Baltijas ģenerālgubernators Brauns savus kareivjus sūtījis ārstēties uz Baldoni, lai tie te veseļotos. 1784. gadā avotu pētīja Jelgavas profesors Ferbers, vēlāk arī citi speciālisti. Kūrorts kļuva aizvien populārāks. 1795.gadā, kad likvidēja hercogisti, te ļāva iekārtot peldu iestādi nomniekam baronam F. Korfam. 1797. gadā te ārstējās 88 slimnieki, 1807. gadā - 500 cilvēku. Vēlāk Baldoni sāka izkonkurēt Ķemeri, jo sevišķi, kad uz Ķemeriem izbūvēja dzelzceļu. 19.gs. beigās kūrorts panīka, te vairāk meklēja klusumu.
Pēc pirmā pasaules kara, cīnoties par kūrorta izdzīvošanu, izbūvēja 15 km garu šaursliežu zirgu tramvaju no Baldones līdz Ikšķiles stacijai. Šis brauciens esot bijis ļoti eksotisks, lielākoties cauri mežiem.
1939. gadā te sāka izmantot 10.urbuma ūdeni, jo tajā sērūdens koncentrācija bija augstāka. 1976.gadā Baldoni apmeklēja 6614 kūrviesi.
.
