Attieksme pret tievajiem un apaļīgajiem104

Visu mūžu biju apaļa, kad iepazinos ar vīru es biju resna, viņš ļoti tievs. Pēc 13 gadu kopdzīves es pēdējo gadu esmu ļoti tieva, viņš- ļoti resns. Neprecējāmies mēs tāpēc, ka viens bija resns, otrs tievāks un netaisos šķirties, tik tāpēc, ka tagad viņš ir resnāks. Viņam jau ir izmainījies tikai apkārtmērs, bet iekšēji taču palicis tas pats cilvēks, kas pirms 13 gadiem...

Atļaušos izteikt nepopulāru viedokli - man arī nepatīk resni cilvēki! Ļoti nepatīk. Jo kā zināms - vīrieši mīl ar acīm. Pēc tam jau vēlāk atklājas cilvēka iekšējā pasaule, jā, bet iepazīšanās fāzē tomēr izskatam ir ļoti liela nozīme, it īpaši jau vīriešu acīs... Nē, nu gadās jau arī izņēmumi, kurus fascinē izplūdušas formas, bet tie tiešām ir izņēmumi. Ai, nu ko vīrieši, arī man daudz labāk patīk atlētisks, vingrs vīrieša ķermenis, nevis izplūdis alusvēders.
Un par to resnumu aiz slimuma - nu pilnīgi nepiekrītu! Resnums ir tikai un vienīgi aiz izlaidības un slinkuma. Nu nevar organismā rasties tauki no zila gaisa, tātad, ja tie rodās - ir enerģijas pārpalikums: vai nu par daudz ēsts, vai par maz kustēts no vietas.
Bet vienam gan es piekrītu pilnībā - audzināts cilvēks nekad neizteiks kritiskas, aizskarošas piezīmes par otru cilvēku, kur nu vēl citu klātbūtnē! Diemžēl smalkjūtības trūkums ir mūsu sabiedrības nelaime...

Mani vīriņš mīl ar visiem liekajiem kilogramiem (godīgi sakot, pat sāk nedaudz satraukties, ja par daudz aizraujos ar tievēšanu),bet pati tomēr jūtos diezgan slikti. Ir nomākts garastāvoklis, depresija, biežāk kašķējos. No apkārtējiem neesmu neko sliktu dzirdējusi (nu vismaz acīs neviens neko nav teicis),bet tāpat jūtu, ka tomēr tievos cilvēkus uzskata sabiedrībā par laimīgākiem, veiksmīgākiem, skaistākiem...

Es visu mūžu esmu bijusi resna. Visu manu nodzīvoto laiku kāds par mani ir ņirgājies (45gadi).Pat darba vietā vīrieši ir atļāvušies izteikt indīgas piezīmes par manu svaru, resnumu.Un es strādāju skolā - it kā inteliģenta sabiedrība, bet...Reizēm brīnos, ka vispār vēl eju cilvēkos un vēlos ar cilvēkiem satikties. Uz ielas bieži redzu sev pievērstus skatienus, dzirdu jauniešu izteiktas piezīmes. Manas māsa man atklāti pateica, ja viņas būtu tik resnas kā es, tad nošautos. Arī satiekoties ar paziņām tie vienmēr cenšas man pateikt - cik tu resna! Vīrieši uz mani nav metuši aci jau gadus 18. Protams, ka ir skumji. Es to kompensēju ar izglītību un saviem rokdarbiem., par kuriem visi mani apjūsmo un pat apskauž. Jā, cenšos jau ko darīt lietas labā, ir bijuši panākumi, taču - arī es esmu tikai cilvēks ar visām vājībām.

Iepazinos ar vīru slaida, pusgada laikā pieņēmos par 21kg un visu apaļo laiku vīrs apgalvoja, ka patīku kāda esmu un vai tad vispār esmu mainījusies? Bija arī jautri brīži priekš manis, kad viņš kārtojot tīro veļu prasīja, kam pieder tā milzīgā apakšveļa (viņš tādu izmēru ar mani nesaistīja). Vīram tik rozā tās brilles bija, ka priekš viņa biju SKAISTA arī ar 35 liekajiem kg. Pieļauju, ka tas bija arī tāpēc, ka pati nepārdzīvoju par savu svaru un pa mājām tāpat ģērbos sieviešķīgi un kopā ar vīru nekompleksoju par to kāda izskatos (jo jutu, ka viņam patīk kāda esmu).
Toties pirms laika apskatīja manas vecās fotogrāfijas un tagad saka, ka biju SKAISTa bet LIELA, tāda, kāda esot tagad patīku labāk. Un te nu man nav kur apvainoties :) Brīžiem gan nevaru saprast, ka tas, ka viņs ik pa brīdim atkārto, ka man tagad nav dibena, ir labi vai slikti
Runājot par to, ka vīram jāmīl "tas kas iekšā", nevis izskats. Jāatzīst, ka to pirms manis pamanīja mans vīrs: es ļoti mainījos, kad kļuvu slaidāka. Pirmās izmaiņas, ko vīrs pamanīja bija nevis mans izskats (to tikai dēļ bildēm, pirms tam teica, ka dzīvojot kopā nevar redzēt atšķirību), bet gan uzvedība un garastāvoklis.
Nekādi nesanāk, izteikt savu domu, bet tā ir tāda, ka mūsu izskats ietekmē būs arī kā personības, mūsu uzvedību, garastāvokli, enerģiskumu, vēlmi doties kopīgās pastaigās utt.