Iepazinos ar vīru slaida, pusgada laikā pieņēmos par 21kg un visu apaļo laiku vīrs apgalvoja, ka patīku kāda esmu un vai tad vispār esmu mainījusies? Bija arī jautri brīži priekš manis, kad viņš kārtojot tīro veļu prasīja, kam pieder tā milzīgā apakšveļa (viņš tādu izmēru ar mani nesaistīja). Vīram tik rozā tās brilles bija, ka priekš viņa biju SKAISTA arī ar 35 liekajiem kg. Pieļauju, ka tas bija arī tāpēc, ka pati nepārdzīvoju par savu svaru un pa mājām tāpat ģērbos sieviešķīgi un kopā ar vīru nekompleksoju par to kāda izskatos (jo jutu, ka viņam patīk kāda esmu).
Toties pirms laika apskatīja manas vecās fotogrāfijas un tagad saka, ka biju SKAISTa bet LIELA, tāda, kāda esot tagad patīku labāk. Un te nu man nav kur apvainoties :) Brīžiem gan nevaru saprast, ka tas, ka viņs ik pa brīdim atkārto, ka man tagad nav dibena, ir labi vai slikti
Runājot par to, ka vīram jāmīl "tas kas iekšā", nevis izskats. Jāatzīst, ka to pirms manis pamanīja mans vīrs: es ļoti mainījos, kad kļuvu slaidāka. Pirmās izmaiņas, ko vīrs pamanīja bija nevis mans izskats (to tikai dēļ bildēm, pirms tam teica, ka dzīvojot kopā nevar redzēt atšķirību), bet gan uzvedība un garastāvoklis.
Nekādi nesanāk, izteikt savu domu, bet tā ir tāda, ka mūsu izskats ietekmē būs arī kā personības, mūsu uzvedību, garastāvokli, enerģiskumu, vēlmi doties kopīgās pastaigās utt.