heh, izklausās gan, ka tikai apaļie tiek apbižoti, bet es, piemēram, cietu sava tievuma dēļ. dabiskā caurbira, kuru skolasbiedri apcēla, saukdami par kaulaino :D tagad es lepojos ar savu tievumu, jo izskatos tā, kā citi sēžot uz diētām un aktīvi sportojot. bet patiesība ir tāda, ka nav svarīgi, kā tu izskaties, ja vien esi sakopts un POZITĪVS. nekopti cilvēki nevienam nepatīk, savukārt pozitīvisms ir tas, kas liks pievērt acis uz taviem trūkumiem. es nevaru lepoties ar īpašu pozitīvismu, bet pašpārliecinātības gan man ir daudz vairāk kā skolas gados. par sevi nepārliecinātu cilvēku apcels par visu - tievumu, resnumu, matu krāsu, garumu, apģērbu, jo apkārtējie jūt, ka tas aizskar. visļaunāk izturas tieši bērni un pusaudži, bet arī pieaugušo vidē netrūkst indivīdu, kas savu pašapziņu paceļ nomelnojot citus.
bet ir viens liels "bet" - sava izskata krasa mainīšana. neuzskatu par pareizu, ja cilvēks to dara, esot attiecībās. ja iemīl tievu cilvēku, tad nevar pieprasīt, lai viņš mīl viņu arī resnu, tikai tāpēc, ka viņam, redz patīk labi paēst. un otrādi, ir cilvēki, kam patīk formīgs pretējais dzimums un mīļotā cilvēka svara zaudēšanu viņi uztver ļoti sāpīgi. un runas par iekšējo būtību kā svarīgāko es uztveru tikai kā attaisnošanos.mums ir ķermenis, kura fizisko pievilcību noliegt būtu grēks. ja tas ir tik mazsvarīgs, kāpēc vispār sevi kopt, izvēlēties apģērbu, mainīt frizūras, skūties? izskats tomēr ir pirmais, ko pretējais dzimums ievēro. un tikai pēc tam nāk raksturs un viss pārējais "iekšējo skaistumu" veidojošais. atcerējos epizodi no "Laiks dzīvot un laiks mirt". kareivis pārējiem stāsta par savu sievu, kura ir kā stingrs divdurvju skapis un pēc kuras viņš ļoti ilgojas. atgriežoties viņš konstatē, ka sieva no kara pārdzīvojumiem un bada pavisam izkāmējusi, un viņam, vienkārši sakot, uz sievu vairs nestāv. traģikomiski, ne? bet mēs esam tikai cilvēki, kuriem patīk skaistums, kas gan ir relatīvs, jo katram ir savi skaistuma ideāli, bet būtība nemainās - mums ir acis un mēs gribam skatīt to, kas mums patīk.