Tīri vai nesen Itālijas zinātnieki atklāja spoguļneironus mūsu smadzenēs.
No sākuma tiksim galā ar terminu neirons- tas ir nervs smadzenēs, mūsu smadzenēs tādu ir šausmīgi daudz (ja nemaldos pie 100miljardiem) tie ir tie nervi, kas regulē visu ko vien mēs daram, kā arī uztveram ar ožu, skaņu, tausti utt, tie pārvadā un pārstrādā informāciju, to uzbūvi un sīkāku aprakstu gan jau paši varar pameklēt kkur google vai kur nu kurais māk :)
Atgriežamies pie spoguļneironiem, kā jau vienā savā rakstā minēju- citu spoguļošana var radīt labu kontaktu, bet tagad ir jauni izskaidrojumi :) vienvārdsakot mums ir motorie neironi, kas atbild par mūsu kustībām, to centri atrodas smadzeņu priekšējā daļā, piemēram ja es izstiepju roku un kko sagrābju, to vada konkrēta neironu grupa, ja es kko sagrābju un pavelku, tad tam piepalīdz vēl kāda konkrēta neironu grupa, bet tas ko atklāja Itāļi ir fenomenāli - ja tu skaties ka es kko sagrābju, tad tavās smadzenēs tās pašas neironu grupas strādā tikapat intensīvi, tikai nedod tavam ķermenim komandu darīt to pašu, tas nozīmē, ka mēs izdaram visu to pašu, ko redzam, ka dara mūsu redzes lokā esošie cilvēki, tikai mūsu galvās, jo cita neironu grupa mums saka, lai neuztraucamies, mums nav jākustās.
Mums ir arī sensorie neironi, kas atbild par mūsu taustes sajūtām, to atsevišķās grupas sāk strādāt, kad mums pieskarās atsevišķās vietās, bet ja mēs skatamies, ka kādam citam pieskarās mūsu spoguļneironi ziņo to tā, itkā pieskartos mums, bet te nostrādā tie paši aizsargmehānismi, jo tā kā no mūsu īstajiem nerviem nenāk signāls uz smadzenēm, tad mēs īstas sajūtas neizjūtam, cits stāsts ir tad, ja, piemēram, mūsu roku anestezē un tad liek mums paskatīties, ka kādam citam pieskarās pie tās pašas rokas, tad mēs sajūtam pieskārienus uz anestezētās rokas.
Uz mūsu pasaulītes ir cilvēki, kas sirgst ar fantomo locekļu sindromu, kas būtībā nozīmē to, ka viņi vēl laiku pa laikam jūt savus amputētos locekļus tā itkā viņi tur vēl būtu un arī šiem cilvēkiem pēc tādas pašas sistēmas kā ar anestēziju ir sajūtas, ka kāds pieskaras viņu nu jau neeksistējošajam loceklim.
Tas varētu būt lielisks iemesls kāpēc mūsu evolūcija tik ātri attīstījās, jo principā gan darbarīku izmantošana gan uguns iegūšana, gan valoda un citas lietas izplatās daudz ātrāk tieši dēļ šiem spoguļneironiem. Jo ja mēs vērojam kādu darot konkrētas lietas, mēs šīs pašas lietas izdaram arī savās galvās, tādējādi ļoti paātrinot mācīšanās procesu :)
Kā vienmēr gaidu komentārus un atsauksmes, kā arī kādus ieteikumus nākošajiem rakstiem
/Psihologs Kalns/
