Atkarība no datorspēlēm. Cik tas ir nopietni?11

Mūsdienās ar datorspēlēm aizrāvušies kā bērni, tā pieaugušie. Daži aizrāvušies vairāk, daži mazāk. Daži pārāk daudz. Daži spēļu dēļ zaudējuši darbu vai ģimeni. Bet citi darbu un ģimeni zaudējuši azartspēļu vai futbola mīlestības dēļ. Vai tiešām par atkarību no datorspēlēm ir jārunā kā par nopietnu psihisku problēmu? Speciālisti un upuru tuvinieki uzskata, ka ir gan.

Nesen kāda ASV Viskonsinas štata iedzīvotāja vainoja tiešsaistes datorspēli EverQuest sava 21 gadu vecā dēla pašnāvībā. Puisim bijušas garīgas problēmas, un viņš nonācis pilnīgā atkarībā no EverQuest virtuālās fantāzijas pasaules. Šī spēle tiek vainota arī kāda puisēna nāvē Filadelfijas štatā, jo viņa tēvs bija tik ļoti aizrāvies ar spēli, ka viņa nevērīgā izturēšanās noveda pie bērna nāves.

Kaut gan šādi gadījumi ir ļoti reti, garīgās veselības speciālisti apgalvo, ka videospēlēs un datorspēlēs piedāvātās fantāzijas pasaules var kļūt par vissmagāko atkarību objektu, kas viegli var iznīcināt gan laulību, gan spēlētāju karjeru.

Ilgus gadus spēļu cienītāji runas par nonākšanu atkarībā uzskatīja vairāk par joku, taču, savairojoties tādām spēlēm kā EverQuest, speciālisti par šo atkarības formu runā pavisam nopietni. Jāņem vērā, ka EverQuest popularitāte patiesi ir iespaidīga – patlaban tai ir vairāk nekā 400 000 maksas abonentu. Protams, internetā eksistē arī nīdēju kopienas. Piemēram, EverQuest gadījumā Yahoo apvienojuðies spēļu fanu atstumtie un atstumtās, kas izveidojuši grupu EverQuest Widows (EverQuest atraitnes)…

- Tā ir liela un tikai pieaugoša problēma gados vecākiem pusaudžiem un pieaugušiem vīriešiem, - izdevumam CNET sacījis Kalifornijas psihologs doktors Timotijs Millers.

- Esmu pieredzējis daudzus gadījumus, kad 17 vai 18 gadu veci puiši, kuriem ir pieejams ātrs interneta pieslēgums, gandrīz nemaz neiziet no mājas. Reiz mans pacients bija jauns vīrietis, kurš vēlējās iegūt darba nespējas pabalstu agorafobijas dēļ, - sacīja Millers. - Viņam nebija psihisku noviržu, viņš tikai negribēja pamest EverQuest un interneta saraksti.

Timotijs Millers min divus rīcības veidus, kas liecina par cilvēka nonākšanu atkarībā no datorspēlēm: viņš regulāri pavada spēlē daudz ilgāku laiku, nekā sākumā pats ir plānojis, turklāt turpina spēlēt arī tad, kad tas draud jau ar pavisam bēdīgām sekām.

Starp citu, ASV jau ir izskanējušas prasības EverQuest pievienot brīdinājumus par tās iespējamo ietekmi. Tomēr EverQuest izdevēja Sony Online Entertainment mārketinga viceprezidents Skots Makdeniels uzsver, ka kompānija paļaujas uz pašu spēlētāju saprātīgumu.

- Manuprāt, mūsu nostāja ir tāda pati kā visu citu produktu mārketingā – klientiem pašiem ir jābūt atbildīgiem par to, ko viņi dara, lietojot mūsu produktu, - paskaidrojis Makdeniels. - Jūs taču, sēžoties automašīnā, nekur neredzat brīdinājumus Nebrauc virsū cilvēkiem. Cilvēkiem pašiem jābūt pietiekami saprātīgiem un, ja viņiem ir bērni, jāpievērš uzmanība tam, ko viņi dara.

Deniss Benets sāka neapmeklēt nodarbības augstskolā, viņa laulība bija tuvu sabrukumam, turklāt jaunais vīrietis gandrīz nemaz neveltīja laiku gadu vecajam dēlēnam. Toties viņš bija sasniedzis 58. līmeni kā Madrids, Lielais Ziemeļu šamanis – Denisa varonis spēlē EverQuest, kas paņēma visu viņa laiku un domas. Šādi CNET apraksta vienu no gadījumiem, kad pieaudzis cilvēks nonāk reālā atkarībā no parastas datorspēles.

Šis stāsts ir ar laimīgām beigām. Tagad Beneta ģimenes dzīve un sekmes augstskolā ir strauji uzlabojušās, jo apmēram pirms gada viņš spēli pameta. Benets ir pārliecināts, ka viņš bija kļuvis pilnīgi atkarīgs no EverQuest, un ir laimīgs, ka beigu beigās tomēr spējis pārvarēt tieksmi atkal un atkal iegrimt populārās spēles bagātajā fantāzijas pasaulē.

- Šī spēle gandrīz sagrāva manu dzīvi, - atzīst tīklu inženieris. - Tā arī bija mana dzīve. Es vairs nebiju es, es biju kļuvis par Madridu, Lielo Ziemeļu šamani. Domājot par to tagad, gandrīz vai kliedzu, tas ir tik bēdīgi.

- Man ir draugs, kuram sācies šķiršanās process EverQuest dēļ, - stāsta kāda cita spēles cienītāja Lea. - Runāju par puisi, kurš šīs spēles dēļ jau ir zaudējis trīs draudzenes un vēl vairāk darbavietu.

Pati Lea gan apgalvo, ka viņai ir izdevies atrast pareizu attiecību laika sadalījumam starp spēli un reālo dzīvi, lai gan viņa atzīst, ka visu laiku domā par spēles pamešanu: - Esmu pārliecināta, ka ir papilnam darbavietu, kur es varētu strādāt, turklāt es nepievēršu tik daudz uzmanības saviem bērniem, cik vajadzētu.

Precīzi formulēt ieročus, ar kuriem spēles sagrābj savā varā spēlētājus, nav viegli. Speciālisti uzskata, ka visa pamatā ir darbība citā vidē, citā sabiedrībā, kur iespējams izcīnīt noteiktu sociālo stāvokli, cieņu vai varu, kas spēlētājam nav pa spēkam reālajā dzīvē. Turklāt tiešsaistes spēļu specifika spēlētājam par īstu problēmu padara kaut neilgu atraušanos no fantāzijas pasaules. Vēlēšanās pastāvīgi pilnveidot savu varoni vai varoņu grupu ir grūti pārvarama. Ar katru jaunu līmeni, prasmi vai priekšmetu spēlētājs jūt jaunas iespējas vai priekšrocības, nespējot atturēties no centieniem turpināt šo attīstību. Protams, šajā ziņā vislielākā kritika gāžas pār RPG (role playing game) ţanru.

Eksperti uzskata, ka pat Sony konsoles PlayStation 2 videospēļu cienītāji var ciest no nevaldāmas uzvedības lēkmēm. It īpaši tas attiecoties uz bērniem. Tomēr šādas problēmas iespējams samērā viegli novērst, ja iejaucas vecāki, turklāt spēļu raksturs ir vairāk vai mazāk paðlimitējošs, aizvien vairāk novedot pie atkārtošanās un līdz ar to apnīkot.

Tādas tiešsaistes spēles kā EverQuest, Dark Age of Camelot vai Diablo II neapðaubāmi spēj radīt daudz sarežģītākas problēmas. Plašās čatođanas iespējas tām piešķir ievērojamu sociālo aspektu, turklāt to raksturs, sadarbojoties vai konkurējot ar citiem spēlētājiem reālā laika režīmā, cilvēkam rada lielas grūtības kaut uz brīdi atrauties.

Starp citu, pagaidām tiešsaistes datorspēles dod tikai nelielu daļu no visiem spēļu biznesa ienākumiem, taču tuvākajos gados eksperti prognozē šīs daļas strauju pieaugumu, jo tādas milzu kompānijas kā Microsoft un Sony aktīvi cenšas spēļu cienītājus iedabūt tiešsaistes kaujās.

Psihologi uzsver, ka šādās spēlēs to fani var kontaktēties cits ar citu, slēpjoties aiz virtuālā varoņa maskas. Hārvarda universitātes Maklīna slimnīcas Datoratkarības centra direktore Maresa Hehta Orzeka uzskata, ka šis sociālais aspekts ir pamatfaktors lielākajai daļai neveselas atkarības gadījumu. -Daudzi no šiem cilvēkiem ir vientuļi, viņi nekad nav jutušies kaut kam īsti piederīgi,- skaidro Orzeka. -Tāpēc cilvēki sajūtas piederīgi spēlei. Dažos gadījumos tajā viņi atrod vienīgos draugus, ar kuriem vispār kontaktējas.

Daţas spçles cienîtâjus pārņem savā kontrolē ar sareţěîtu mçríu un sasniegumu struktűru. Piemçram, EverQuest spēlētāji cenšas attīstīt savu varoni, sacenšoties ar citiem dalībniekiem par vērtīgiem priekšmetiem, piemēram, bruņām vai ieročiem.

- Esmu pārliecināts, ka manu atkarību visvairāk veicināja nepārtrauktā cīņa par varu un statusu,- atceras Benets. – Ja, pastāvīgi kļūdams varenāks, tu iedves aizvien vairāk godbijības citiem spēlētājiem, tad gribas to turpināt un turpināt.

Arī psihologs Millers pats uz savas ādas pārbaudījis, cik nepārvarama var būt šāda tieksme turpināt sava varoņa attīstību, iemēģinot slaveno Blizzard spēli Diablo II, lai saprastu, kur slēpjas tās pievelkošā būtība. Nemaz neesot bijis ilgi jāgaida, kad psihologs pats sevi pieķēris naktīs garas stundas pavadot spēles pasaulē. Millers ticis vaļā no vēlmes turpināt savu varoņu gaitas cīņā ar ļauno, tikai izdzēšot spēli no datora un steigšus atbrīvojoties no Diablo kompaktdiska.

- Katrs mērķis ved pie jauna mērķa, turklāt visu laiku ir jāpieņem dažādi būtiski lēmumi, - secina psihologs. - Jūs ziedojat ļoti daudz laika un domu, attīstot savu varoni.

Millers brīdina, ka šādi vilinājumi pēc būtības ir ļoti viltīgi. - Es pilnīgi varu iedomāties, ka kādam, kuram ir mazāk zināšanu par šiem jautājumiem, būtu patiešām grūti saprast, kas ar viņu notiek, – secina psihologs.

Kā jau vairumā atkarības formu, grūtākais ir likt pašam spēļu fanam saprast, ka viņa aizraušanās jau ir kļuvusi par problēmu. To izdarīt ir ļoti grūti gan tuviem cilvēkiem, gan arī mediķiem, jo datorspēles pašas par sevi liekas tik nekaitīgas, ka cilvēks nespēj noticēt, ka kļuvis no tām tikpat atkarīgs kā, piemēram, smēķētājs no cigaretes.

Kāda meitene nonākusi pilnīgā izmisumā, jo viņas draugs nedēļā vismaz 30 stundu pavada EverQuest pasaulē kā sieviešu dzimuma elfs. Puisis spēles dēļ pametis novārtā gan mājas darbus, gan ģimenes dzīvi. - Sliktākais ir tas, ka viņš pilnīgi vienaldzīgi izturas pret kaitējumu, kas spēles dēļ tiek nodarīts viņa personīgajai dzīvei, - bēdājas meitene.

Ja cilvēks tomēr atzīst, ka ir saskāries ar problēmu, tad speciālisti viņam iesaka ķerties pie klasiskās dažādu atkarību ārstēšanas shēmas – atzīsti savu vainu un sāc ar to cīnīties.

Taču arī tad ne visi ir pasargāti. - Esmu redzējusi daudzus, kas iznīcina savu varoni un pamet spēli, bet pēc tam atgriežas un metas tajā ar vēl lielāku sparu, - brīdina arī Lea.

Daudziem spēļu upuriem ir ļoti būtiski paskatīties no malas uz to, kas ir pamatā aizrautībai ar spēli, uzskata Orzeka. Viņa izmanto izziņas terapiju, liekot pacientiem pašiem pētīt savu emocionālo stāvokli un meklēt citus ceļus, kā apmierināt tā radītās prasības. - Terapija pievērš uzmanību tam, ka pasaulē ir ļoti daudz darāmā, - skaidro Orzeka. - Pamatuzdevums ir likt cilvēkiem saprast, ka kaut kas patiešām notiek un viņiem pašiem tas ir jāmaina. - Viņa uzskata, ka pārmērīga nodošanās spēlēm bieži atspoguļo problēmas mājas dzīvē vai vidē.

Nikolass Jī Henforda koledžā ASV saņēma psihologa grādu par pētījumu, strādājot ar EverQuest pasaulē iestigušajiem. Viņš uzskata, ka pastāv tieša savstarpēja saistība starp laiku, ko aizrāvies cilvēks pavada spēlē, un neirotisku tendenci – šī aina esot mazliet līdzīga tam, cik ātri cilvēks var nonākt depresijā vai cik strauji var mainīties garastāvoklis. Jī nemaz neapšauba, ka tādas spēles kā EverQuest var cilvēku novest atkarībai līdzīgā stāvoklī, taču, viņaprāt, tās tikpat labi var kalpot arī kā izpūtējs vai zibensnovedējs daţâdu emocionâlu problçmu novçrđanai.

- EverQuest spēlēm līdzīga vide var arī palīdzēt tiem, kas ir kautrīgi vai saskaras ar problēmām, veidojot attiecības ar citiem reālajā dzīvē, - skaidro Jī. -Tad viņiem ir vide, kur izmēģināt jaunas lietas, jūtoties pilnīgā drošībā. Viņi var eksperimentēt, uzvedoties daudz skaļāk vai uzņemoties neierasto līdera lomu. It īpaši pusaudžiem tādējādi ir iespējams izmēģināt dažādas lomas un identitātes laikā, kad viņiem ir līdzīga rakstura problēmas reālajā dzīvē.

Slimie vai nesaprastie?

Protams, uzklausot tikai psihologu un spēļu fanu tuvinieku viedokli, aina veidojas ne pārāk objektīva. Arī paši fani nebūt nav mazi bērni, kuri nesaprot, ko dara. Galu galā nesmēķētāji arī bieži smēķētājus iztēlo kā cilvēkus, kuriem pietrūkst gribasspēka, lai atmestu šo neapšaubāmi kaitīgo ieradumu. Bet smēķētājam jau nemaz netiek pajautāts, vai viņš pats vispār grib atmest…

Arī spēļu fana tuvinieki pārsvarā gadījumu nesaprot, kāpēc viņš spēlē pavada tik daudz laika. Nesaprot, jo paši nespēlē. Laiks spēlē paiet ātrāk nekā reālajā dzīvē, tāpēc ģimenes locekļi pakāpeniski reaģē aizvien neiecietīgāk, kad fans kavē kopīgu pasākumu, lūdzot vēl pāris minūtes, piemēram, lai pabeigtu līmeni. Turklāt spēles bieži ir būvētas tā, ka, izslēdzot datoru vai izejot no spēles, zūd… laiks. Jā, laiks. Laiks, kas ir ieguldīts, lai sasniegtu tādu vai citādu mērķi, daudzās spēlēs var izrādīties veltīgi izšķiests, ja iesāktais netiek izdarīts līdz galam.

Tuvinieki visus skaidrojumus visbieţâk nosauks par apmâtîbu ar spçli vai pat nonâkđanu atkarîbâ. Tikmçr pats apmātais tikai niknosies, ka tie cilvēki taču neko nesaprot.

Un taisnība būs abiem. Vai tad kaislīgs makšķernieks nepavada pie ūdens milzum daudz laika? Vai jebkuras sporta spēles cienītājs nerausies pēc iespējas biežāk nodarboties ar savu iemīļoto sporta veidu, šo laiku upurējot gan ģimenei, gan visam pārējam? Padomju laikos pēc šādiem vārdiem neizbēgami sekotu pārgudra vaļasprieku dalīšana labajos un sliktajos, veselīgajos un garu un miesu traumējošajos, kur datorspēlēm, protams, vieta tiktu skaidri ierādīta. Cerams, mūsdienu sabiedrība ir apzinājusies, ka cilvēks ir tiesīgs pats izvēlēties, ar ko aizrauties. Protams, saprāta robežās.