Sen nebiju neko licis, atcerējos ka ta arī neesmu nobeidzis savu trilogiju par Staļina dzīvi, še jums arī būs nakosā daļa! :)
Saites uz iepriekšejām daļām!
http://www.spoki.lv/vesture/Stalina-dzive-1dala/245542">http://www.spoki.lv/vesture/Stalina-dzive-1dala/245542
http://www.spoki.lv/vesture/Stalina-dzive-2dala/245790">http://www.spoki.lv/vesture/Stalina-dzive-2dala/245790
http://www.spoki.lv/vesture/Stalina-dzive-3-dala/269980">http://www.spoki.lv/vesture/Stalina-dzive-3-dala/269980
... Tautas komisariātā bija domstarpības par attieksmi pret kara speciālistiem. Trocki atbalstīja Ļeņins un viņš veidoja Sarkano armija ka profesionālu kara organizāciju. Virsnieku trūkuma dēļ Trockis piesaistīja armijai bijušos cara virsniekus. Staļins savukārt nostājās sarkano komandieru pusē, kas ar neuzticību raudzijas uz „buržuāziskajiem militāristiem”, un atzina par labāku rīkoties ar partizānu kara metodēm. Radās „militārā opozīcija”, kuras līderi bija Vorošilovs, Budjonnijs un daži citi sarkanie komandieri.
Staļins rosināja tuvākos sarkanos komandierus nepildīt galvenā kara virspavēlnieka Trocka pavēlēs.
Pēc dzelzceļa līnijas no Caricinas uz dienvidiem atjaunošanas viņš pavēlēja arestēt vecāko kara lietu speciālistu A. Sņegirovu un daudzus štāba darbiniekus. Visus ieslēdza liellaivā – „peldošā cietumā”. Uz Trocka protesta vēstules Staļins uzrakstīja rezolūciju: „Nepievērst uzmanību!”
Atbraukusī speciālā komisija izpētīja notiekošo un atbrīvoja Sņegirovu kā nevainīgu. Pārējiem paveicās mazāk: liellaiva nezināmu iemeslu dēļ negaidīti nogrima kopā ar visiem cilvēkiem.
Jāsaka, ka Staļinam tas bija par maz. Neievērojot Maskavas rīkojumu neiejaukties militāristu darbībā, viņš sakumā atcēla jaunieceltā frontes virspavēlnieka Sičova pavēles, bet pēc tam atcēla pašu virspavēlnieku. Tas Trockim, visu bruņoto spēku komandierim, nepatika. Ļeņinam nācās piekāpties, un Staļins tika atsaukts no Caricinas.
Pēc Carcinas Staļinā pamodās vēlme nospēlēt kārtīgu lomu pilsoņu karā. 1919. Gada janvārī viņš kopa ar Dzeržinski (VAK vadītāju) izbrauca uz Vjatku, lai Centrālkomitejas uzdevumā izpētītu iemeslus, kādēļ 3. armija atdeva Permu baltgvardiem. Tā paša gada maijā viņu nosūtīja uz Petrogradu, kur vajadzēja uzmundrināt Zinovjevu, kas nobijās no ģenerāļa Judeniča armijas manevriem Igaunijā, sacelšanas draudiem pilsētā un iespējai, ka Petrograda var pāriet baltgvardu rokās.°
Petrogradā Staļins darbojās kā ierasts – bez ceremonijām. Pēc 16. jūnija, kad tika ieņemts forts „Krasnaja gorka,” viņš sūtīja telegrammu Ļeņinam, kurā zemtekstā bija skaidra doma: „civilie” var pasniegt stratēģijas stundas bijušjiem militāristiem.
1919. gadā Staļins apprecēja Nadeždu Alilujevu, pieredzējuša revolucionāra, ar kuru viņš iepazinas jau 1904. gadā, meitu. Nadežda nebija līdzīga Josifa pirmajai sievai, vienkāršai gruzīnietei: viņai boļševisma idejas tuvas no zīdaiņa vecuma. Jaunajai sievietei sabiedriskā darbība bija akūta nepieciešamība. Viņa partijā iestājās 1918. gadā septiņpadsmit gadu vecumā, kādu laiku strādāja Caricinā kopā ar Staļinu. Viņu vecumu starpība bija diezgan liela – 22 gadi. Staļina pirmais dēls Jakovs par jauno sievu bija jaunāks tikai 7 gadus.
Staļinam viņa dzemdēja divus bērnus – meitu Svetlanu un dēlu Vasiliju, un bija laba saimniece. Viņi vairs nedzīvoja kā proletārieši: saglabājot dzīvokli Kremlī, 1919. gadā ģimene saņēma ārpilsētas vasarnīcu skaistā vietā Maskavas upes krastā (apmēram 20 km no galvaspilsētas).
Nadežda nevarēja samierināties ar Staļina rīcību pret bijušiem Ļeņina līdzgaitniekiem un vadoņa absolūto imunitāti pret cilvēkiem. 1932. gadā viņa izdarija pašnāvību. Tas smagi ietekmēja Staļina turpmāko darbību, jo Nadeždai viņš, iespējams - vienīgajai, uzticējās un uzskatīja, ka sieva, izvēloties nāvi, ir viņu nodevusi.(Starp citu, praktiski visi Alilujevu dzimtas locekļi tika notiesāti vai represēti. Protams, bez iemesla.)...
