Bataanas “Nāves maršs” notika 1942. gada 9. aprīlī, pēc tam, kad japāņu armija, iebrūkot Filipīnās, Bataanas pussalā sagūstīja vairāk nekā 70 tūkstošus filipīniešu un amerikāņu karavīrus un lika viņiem kājām veikt gandrīz 100 kilometrus garo ceļu no sagūstīšanas vietas uz ieslodzīto nometni. Tas nebija vienkāršs gājiens, bet gan mokpilns un japāņu karavīru nežēlības pavadīts sāpju un nāves ceļš. Necilvēcīgā izturēšanās pret ieslodzītajiem bieži beidzās ar nāvi. Bez tā, ka karavīriem tika liegts ūdens un pārtika, viņi tika sisti, durti, šauti, daudzi tika nežēlīgi uzšķērsti un izņemtas iekšas, pārgrieztas rīkles vai nocirsta galva.

Pārsvarā nogalināti tika ieslodzītie, kuri bada un noguruma dēļ vairs nebija spējīgi turpināt ceļu, tādējādi bremzējot pārējos. Reizēm tika nogalināti pat tie, kuri centās palīdzēt savam biedram turpināt ceļu. Šķirots netika neviens. Tūkstošiem amerikāņu un filipīniešu karavīru tika nogalināti un pamesti vēl pirms nonākšanas ieslodzīto nometnē. Lieki teikt ka arī tie, kuri izdzīvoja šo garo ceļu, netika žēloti un daudzi mira jau atrodoties ieslodzījumā, gan no “Nāves maršā” iegūtajām, gan no ieslodzījumā saņemtajām traumām.

izveidot rakstu izveidot testu

Reklāma

Amerikāņu karavīri pirms “Nāves marša”. Daudziem no viņiem sasniegt galapunktu nebija lemts…

Daudziem ieslodzītajiem šī gājiena laikā bija aiz muguras sasietas rokas, kas vēl vairāk apgrūtināja pārvietošanos un liedza jelkādā veidā pretoties japāņu karavīru necilvēcīgajām izdarībām.

Nogalināto līķi tika vienkārši pamesti nāves vietā bez apbedīšanas, vēlāk kļūstot par filipīniešu civiliedzīvotāju apskates objektiem. Tāpat daudzi karavīru tuvinieki gāja cauri līķu rindām visa ceļa garumā, meklējot, vai starp tiem nav viņu tuvinieks.

Reklāma

Apmēram trīs ceturtdaļas ieslodzīto bija filipīniešu karavīri. Attēlā redzams kā neliela filipīniešu grupiņa nes karavīrus, kuri vairs nav spējīgi iet, vai ir smagi savainoti.

Izturīgākie karavīri pat ziedoja savus spēkus, lai nogādātu savus mirušos biedrus līdz kādai apdzīvotai vietai, kur viņiem tika ļauts tos apbedīt. Lai arī tās nebija mājas, tāds apbedījums tomēr bija labāk nekā tikt nomestam un atstātam nekurienes vidū.

Pirms uzbrukuma Bataanai, japāņi izveidoja šādas skrejlapas, mudinot ienaidnieku padoties un vēlāk par to gūstā saņemt labāku attieksmi. Karavīri, pie kuriem pat pēc padošanās tika atrasta šāda skrejlapa, tika nogalināti pirmie par to, ka ir vilcinājuši padošanās procesu.

Reklāma

Vēl viens plakāts, kas mudināja padoties japāņu uzbrukumam.

Šajā attēlā ir redzama kāda amerikāņu karavīra kapavieta, pēc tam, kad viņš Bataanā tika sagūstīts, bet, pat veicis mokpilno ceļu līdz ieslodzīto nometnei, tika sadedzināts dzīvs. Karavīri tika apbedīti kā suņi, ieliekot vecā maisā un iemetot seklā bedrē. Japāņu nežēlībai nebija robežu.

«‹ 1 2 »›

555 11 34 Ziņot!

Ieteikt: 0 0 0