nolādētais gredzens14

Gandrīz tūlīt viņas veselības stāvoklis pasliktinājās, viņa ilgi un smagi slimoja un pēc tam vēl ilgāk — divpadsmit mēnešus atveseļojās. Tajā laikā viņa iepazinās ar dziedātāju Rasu kolombo, kas pēc Polas Negri domām bija ļoti līdzīgs Valentino. Laikam, vēloties viņam izdarīt ko patīkamu, aktrise uzdāvināja Rasam mistisko gredzenu, dāvinot sakot: «No viena Valentino — otram!» Burtiski pēc dažām dienām Kolombo nejauši atradās uz ielas tajā pašā vietā, kur notika gangsteru savstarpējo lietu kārtošana, un — gāja bojā no nomaldījušās lodes! Pirms bērēm liktenīgo sudraba gredzenu noņēma no dziedoņa rokas viņa brālēns un atdeva Rasa tuvam draugam — Džo Kazino. Tas, saskaitījis prātā dīvaino nāvju un slimību virkni, nolika gredzenu skapī aiz stikla, kā vēsturisku eksponātu un nekad nevienu nelaida tam tuvumā, pat pārstāvjus no Valentino relikviju muzeja. Taču pēc dažiem mēnešiem, dodoties uz kādu Holivudas ballīti, Kazino, gribēdams pārsteigt izmeklēto publiku, nolēma tomēr uzvilkt gredzenu un pa ceļam uz ballīti... pakļuva zem kravas mašīnas!

Nākošais, kam mantojumā nonāca gredzens, bija mirušā brālis Dels. Lāstiem, velnam un sātanam viņš neticēja, tāpēc absolūti nebaidoties no sekām, uzvilka gredzenu uz pirksta un diezgan ilgi to nenovilka, turklāt vēl iedodot to «panēsāt» vienam pazīstamam kolekcionāram. Kad arī ar viņu nekas nenotika, Holivudas bohēmā sāka runāt par to, ka gredzena lāsts neeksistē un nāvju virkne ir tikai sliktas sagadīšanās. Reiz Dela mājās ielauzās kāds Džeimss Villiss, kinostudijas strādnieks, kas bija saklausījies par Kazino bagātībām. Viņš uzlauza seifu, izgrāba no tā visas bagātības un jau grasījās pazust, taču te iedarbojās signalizācija un atsteidzās policija. Zaglis mēģināja bēgt. Viens no policistiem izdarīja brīdinājuma šāvienu gaisā. Lode rikošetā no griestiem trāpīja noziedzniekam tieši zem kreisās lāpstiņas, sirdī. Laikam tur nebūtu nekas pārsteidzošs, tikai kopi viņam uz pirksta atrad to pašu, no seifa paņemto, liktenīgo Rudolfo Valentino sudraba gredzenu...

Pēc daudziem gadiem, kas pagāja no šī notikuma, gredzens gulēja seifā vecajā vietā. Bet reiz Delu Kazino apciemoja kinoproducents Edvards Stīls. Viņs pastāstīja, ka taisa pilnmetrāžas mākslas filmu par Rudolfo Valentino un palūdza viņu iedot uz filmēšanas laiku «to pašu» sudraba gredzenu. Kazino godīgi brīdināja producentu, ka gredzenam ir ļoti slikta slava. Taču Stīls tikai atmeta ar roku un dabūja gredzenu, ko nodeva jaunajam aktierim Džekam Dannam, kas filmā grasījās tēlot leģendārās zvaigznes lomu. Tomēr, nospēlēt to Dannam tā arī nesanāca: pēc desmit dienām viņš nomira no retas asins slimības! Liktenīgais gredzens atkal atgriezās pie Dela Kazino. Baidoties arī tālāk turēt to mājās, viņš noīrēja seifu vienā no Losanželosas bankām un novietoja relikviju tur. Gadu pēc Džeka Danna nāves šajā bankā iebruka bandīti. Laupītāji iznesa no bankas 200 000 dolāru, taču tālu tikt nespēja, jo uzdūrās slēpnim. Apšaudē viens no gangsteriem gāja bojā, tika smagi ievainoti trīs gājēji. Bandas vadonis Alfrēds Hans vēlāk tika tiesāts un saņēma cietumsodu — mūža ieslodzījumu. Vienā no pēdējām tiesas sēdēm viņš paziņoja: «Ja es būtu zinājis, ka krātuvē bez naudas atrodas arī Valentino gredzens, es būtu gājis laupīt citu banku!» Līdz 1960. gadu beigām banku, kurā glabājās nolādētais gredzens, apzaga vēl vienu reizi, aiznesot 50 000 dolāru, tā pārdzīvoja trīs nedēļas ilgu kasieru streiku un spēcīgu ugunsgrēku, kurā aizgāja bojā puse telpu. Pēc tam gredzenu no bankas izņēma Dela Kazino mantinieki un, kur tas atrodas tagad un, kādu haosu sēj ap sevi, nav zināms...