Es nolēmu padlīties ar pāris cilvēku stāstiem, kas piedzīvojuši klīnisko nāvi un saskārušies ar pārdabisko. Liek nopietni padomāt, par to, vai šī pasaule ir vienīgā, kurā dzīvojam...
Visi stāsti ir no Latvijas, ņemti no 1 mazas grāmatiņas, ko atradu mājās.
Ej atpakaļ, tev vēl nav laiks!
Bija 1959. gada vasara. mēs, divas 12gadīgas meitenes, plunčājāmies Mazajā Juglā - netālu no dziļa atvara. Pieaugušajiem te ūdens bija tikai līdz krūtīm. Arī mums, bērniem, te patika. Es gan peldēju slikti, taču itin labi pratu nirt. Mēs ienirām ūdenī ar vaļējām acīm - lasījām oļus, raustījām viena otru aiz kājām.
Tad vienreiz, nirdama augšup, mēģināju nostāties uz kājām, taču nesataustīju upes dibenu. Pārņēma panika un satraucoša sajūta, kuru vēl labi atceros arī šodien. Es grimu lejup. Nejutu, protams, kā ūdens piepilda manas plaušas, taču visa mana mazā dzīve kā kinolentē nozibēja gar acīm tik skaidri, ka vēl šodien atceros atsevišķus kadrus.
Iestājās pilnīgs miers, sirdi piepildīja lielas laimes sajūta - likās, viss ķermenis piepildās ar kaut ko saldu, neizmērojami jauku. Un vēl likās, ka manas acis ir vaļā, un es peldu uz gaismu. Tad lielā gaisma izklīda, un es ieraudzīju kalnu ar piekalni - gaisma nāca no turienes. Uz pakalna sēdēja un rotaļājās daudz bērnu, pļava bija noklāta ar krāsainiem ziediem. Bērni bija ģērbušies gaišos, krāsainos tērpos. Mani no pļavas un šķietamās laimes zemes šķīra sēta un viegla, starojoša matereāla vārti, kuri plivinājās vējā. Es steidzīgi piepeldēju pie tiem, gribēju ātrāk pievienoties laimīgajiem bērniem. Nezin no kurienes uzradās meitenīte garā kleitiņā, pieskrēja pie vārtiem un nočukstēja: "Ej atpakaļ, tev vēl nav laiks!"
Atjēdzos zālē, kad Valda, draudzenes vecākā māsa, kas bija vērojusi mūs no krasta, purināja mani aiz kājām, lai ūdents no manis iztecētu. Biju sadusmota un teicu viņai: "Zini, kur es biju? Nū, tādā vietā! Bet tu visu pārtrauci!" Atceros to visu skaidri.
Valentīna (Ogrē)
Tuvinieku nāvi vairs tik ļoti nepārdzīvoju.
1959. gada 26. maijā 22.00 man sākās dzemdības. Mani aizveda uz dzemdību namu. Stiprās sāpes pierima, kad akušiere kaut ko iešpricēja. Un tad dzirdēju ārstu sakām: "Sirds stājas..." Domāju, ka bērnam stājas sirds. Tad sajutu, ka kājas paliek smagas. Ārsts iesaucās, lai visas akušieres, skrien šurpu. Sākumā sarunas bija skaļas, tad kļuva arvien klusākas, līdz nedzirdēju vairs neko... Kāds mani veda pa tumšu tuneli - es viņu neredzēju. Galā bija apaļa spoža gaisma. Nodomāju, ka ārā ir saulains. Tad nezin no kurienes uzradās vēl viens. Mūs apstādināja. Kādu laiciņu visi sarunājās, tad pagrieza mani uz tumsu. mēs gājām atpakaļ. Man kļuva ļoti smagi. dzirdu - atveriet acis, atveriet acis... Es dusmojos - bija tik labi, bet ko viņi no manis grib?
Kad atvēru acis, pulkstenis pretim pie sienas rādīja 0.00. domāju, ka esmu gulējusi 2 stundas. akušiere atnesa skābekļa balonu, ar varu iebāza man mutē caurulīti un lika ļoti dziļi elpot... Mediķi trijatā spieda manu vēderu, un puika bija laukā! Tikai septītajā dienā man pateica, ka dzemdību laikā man bija iestājusies klīniskā nāve... kopš tā laika es vairs pārlieku smagi nepārdzīvoju savu tuvinieku aiziešanu viņsaulē, jo zinu, ka tur ir viegli.
Viktorija J. (Rīgā).
Paralēlā pasaule mani brīdina.
1972. gada aprīlis. Mūžībā aizgāja mana mīļā tante - gudra, cēla, garīguma apdvesta. 20. gadsimta sākumā viņa studējusi matemātiku un astronomiju Tērbatā. Skolotāja, kādu šodien diemžēl ir pārāk maz... Kopš 30.tajiem gadiem dzīvoja, vadoties pēc Pētera Donava mācības. Priecājos, ka šī mācība pamazām sāk atdzimt. (Bulgāru filozofs, kabalists, pedagogs, mistiķis, astrologs un mūziķis. Organizācijas „Universālā Baltā brālība” dibinātājs.)
Bet nu par notikumiem. ausa saulains pavasara rīts - pēc tantes bērēm. pēkšņi es pamodos ne jau no putnu dziesmām, bet gan no soļiem manā istabā.Redzu caur balkona durvīm ieslīdot kādu būtni. Mana tante! Tikai citādāka - tāda ēteriska... Kādu brīdi viņa pastāvēja apmēram 2 metrus no manas gultas un tikpat klusi aizslīdēja prom. Baiļu man nebija, vienīgi savāda sajūta - it kā pieskartos kaut kam lielam un nezināmam. pēc 7 gadiem pusnaktī pēkšņi izdzirdu klauvējienus pie durvīm. Atveru. Neviena. Izrādās, ka tieši tajā brīdī mira mans krusttēvs, kurš dzīvoja pavisam citā pilsētā. Vēl pēc 9 gadiem. Pēc jaukas ciemošanās pie vecākiem, atvadoties no tēva, mani pārņēma tāda jocīga sajūta - it kā redzētu viņu pēdējo reizi. Jā, tieši pēc mēneša mans tēvs aizgāja viņsaulē. Vai tas nozīmē, ka paralēlā pasaule mūs ietekmē vairāk, nekā paši apjaušam?
Anita (Liepājā).
Vai manā vīrā iemiesojies svešs gars?
Mans vīrs Visvaldis 1983. gada augustā cieta ļoti smagi kāda līdz nemaņai piedzēruša šofera rīcības dēļ. Es pati toreiz strādāju par šoferi "ātrajā palīdzībā", un tieši tobrīd mēs braucām uz izsaukumu - tieši šai avārijai garām. Pārsteigi ieraudzījām, ka cietušais (bezsamaņā) ir mans vīrs. Ārsts teica: "Pa rācija ātri izsauc reanimācijas mašīnu!" Automātiski izsaucu, automātiski iecēlām nestuves ar manu vīru mašīnā... Es braucu, saprotot, ka šobrīd neko vairāk nevar darīt...
Otrā dienā Visvaldis pie samaņas vēl nebija nācis. Konstatēts asinsizplūdums smadzenēs, mazo smadzenīšu sasitums, lauztas ribas un kāja. Izmisuma un bezpalīdzība - diendienā... Arī zāles vēnā ievadīt nevar, jo notiek ķermeņa nepārtraukta rotācijas kustība vienā virzienā (neprasiet man kas tas tāds, es nezinu - vampire). Un tass viss bezsamaņas laikā! Ko darīt? Tad pēkšņi nāca atskārsme - kas liek zīdainim ēst un dzert? Zemapziņa!
Nekavējoties bērnu nodaļā izlūdzos knupīti ar pudelīti un tēju. Jā, viņš dzer no pudelītes! Nu biju gudra - visas zāles viņš saņēma kā zīdainis no pudelītes. Pēc tam arī tumes un buljonus. Pēc nedēļas vīru pirmo reizi nu varēja uzticāt kādam no ģimenes...
Tikai 21. dienā viņš pavēra acis un iesaucās: "Na pomošč!". Pēc tam it kā nokaunējies: "Sieviņ..." Un viss. Acis vaļā, bet tām neaprakstāms plīvurs priekšā. Neko neredzošs skatiens bezgalībā. Tikai pēc nedēļas sāka atgriezties apziņa. Visu sākām apgūt no nulles. Taču pamazām apjautu, ka viņš saprot tikai to, ko vēlas saprast... Sāka stāstīt par lietām, kurām nebija nekāda sakara ar mšus 23 gadu ilgo kopdzīvi - arī par it kā mūsu 4 bērniem, kurus sauca pavisam svešādos vārdos... Toreiz es to izskaidroju, ka viņš ir sapņojis un nu runā.
Pēc 5 nedēļām Visvaldi izrakstīja no slimnīcas. Mūsu dzīvesvietu viņš nepazina. Manu stāstījumu par dzīvi pirms avārija viņš pieņēma kā esošu, bet neatcerējās. Pamazām atklājās pavisam svešādas rakstura iezīmes. Sāka pārmest neuzticību, slinkumu, paviršību un sazin vēl ko... Taisnojos, lūdzu, lai nerunā tā, jo sāpina mani. Viņš vēroja manas sāpes un asaras, gūstot savādu gandarījumu. Parādījās cietsirdība pret dzīvniekiem, spīdzināšanas prieks, apvainojumi, dzīvnieciskas dzimumtiekšmes. Manas fiziskā un morālās sāpes viņā vēl tagad izraisa tikai labsajūtu.
18 gados ar to visu esmu samierinājusies. Bērni nodibinājuši savas ģimenes un aizgājuši no mājā, jo nevar paciest tēva izdarības. Visvaldis dara tikai to, ko uzskata par sev derīgu nodarbošanos. Ar sajūsmu skatās televizoru, kad rāda asiņainas filmas, un jūtas pat laimīgs...
Tikai tagad man ienāca prātā doma - varbūt visus šos 18 gadus es dzīvoju ar sveša gara pārņemtu mana vīra miesu? Varbūt bezsamaņas laikā, kuru, viņš, protams, neatceras, viņš iemiesojās ļauns un zemisks gars?
Bet kā tādā gadījumā rīkoties man? Varbūt pat esmu vainīga, glābdama Visvalža dzīvību? Diemžēl atbildes nav...
Anita (Liepājas raj.)
Mironītis siltu elpu pūš.
Viena ticīga sieva Bebrenē stāstīja, ka pie viņas arī nākot reizēm mironītis, bet viņa gan to neredzot, tikai jūtot, kā šis siltu elpu ausīs pūšot un lēni noglaudot. Man pašai ir 90 gadu (2001. gadā), tāpēc esmu ļoti daudz ko piedzīvojusi un ticu, ka notiek šāda brīnumainas lietas. Arī ar mani ir notikušas un vēl aizvien notiek.
Mana tēva famīlija bija Svoks - nu čakli bija Svoki, sava ķieģeļu fabrika bija, visi dūšīgi un daudz strādāja, arī es, protams. Tādi praktiski un ticīgi ļaudis bija - manās tagadējās mājās "Spulgās" 14 cilvēki no mūsu ģimenes miruši, sākot ar cara un Latvijas laikiem.
Mironīši mani nebiedē, bet daudz palīdz. arī mājas gariņi bieži ciemos nāk. Dzīvoju viena, bet vienmēr jūtos droša. Jo Dieviņš visu laiku bijis un ir ar mani.
Tātad viņpasaule tomēr pastāv un darbojas. Mums ar to ir draudzīgi jāsadzīvo.
Līna Lapāne (Daugavpils raj.)
Vampire.. tev ir vel tanī grāmatiņā kas aizķēries? Ar lieli aizrautību lasīju, tas viss ir tik interesanti... tas viss, par ko mēs paši nevaram pārliecināties!
1. Viss taspats principā notika ar mani izņ*t sākot no 3. rindkopas 3. teikuma.
