›

Tikai sekundes 3

46 1

njā, man dažās stundās nav ko darīt un tāpēc mūzikas klade sāk pildīties ar visādiem dīvainiem zīmējumiem un tekstiņiem... droši vien iedvesmojos no Imanta Ziedoņa "Epifānijām" (:

man bieži starpbrīžos ienāca prātā kāda nesakarīga doma, par kuru es stundā uzrakstīju... vismaz skolotājiem šķiet, ka es cītīgi kaut ko pierakstu ;DD

dažas ir diezgan dīvainas... vispār visas ir dīvainas.

Cilvēki ir ļoti dīvaini. Dīvaini. DĪVAINI. Bet reizē arī ērti dīvāni, kuros ir omulīgi sēdēt.

Tik, tak, tik, tak, tik, tak, tik, tak... Pulkstenis tikšķ. Skolēni žāvājas. Jāatver logs, lai beidz žāvāties. Citādi jau nebeigs. Nebeigs skolēni žāvāties, nebeigs pulkstenis tikšķēt. Pulkstenis skaita tikai sekundes. Bet stunda velkas arvien ilgāka un ilgāka. Skolotāja skolēnus neskolo - tie nemācas gramatiku. Skolēniem jāklausās pasaka. Bet pasaka ir ļoti vienveidīga. Tā ir par garu. Sekundes ir par garu. Skolotāja ir par garu. Žāvas ir par garu. Logs ir par garu. Viss ir pārāk gari. Bet skolēni - skolēni ir normāli. Tā kā tam vajag būt.

Dažreiz sienām ir ausis. Tādas sienas var uzcelt. Bet citām sienām ir acis. Tās arī var iebūvēt. Bet vienmēr visas sienas spēj sajust. Sienas pilī jūt sava valdnieka apmierinātību, kad viņām pieskaras. Noplukušu namu sienas jūt sāpes, kad tās apzīmē ar krāsām. Sētu sienas jūt, kā tās tiek graizītas. Vannasistabas sienas jūt, kā tās tiek apšļakstītas ar ūdeni. Sienas jūt par, ko viņas tiek uzskatītas.

izveidot rakstu izveidot testu

Reklāma

Šujam. Adata ienirst audumā. Un iznirst. Viņas uzdevums ir sašūt. Tas ir ļoti svarīgi. Citādi Jancim cauras bikses būs. Un visi smiesies, ka adata savu darbu nedara. Bet adatas reizēm ir nešpetnas. Tās dur līdz asinīm. Un nu Janča bikses būs sarkanas - kā jau ar asinīm. Tagad visi brīnīsies.

Šņirk - šķēres vaļā. Šņirk - šķēres ciet. Vispār jau matus var apgriezt arī savādāk. Tos var apgriezt - ar lokšķērēm. Principā jau arī lokšķēres ir šķēres. Tās jau arī griež. Tikai nesaīsina - liela atšķirība jau nav.

Fantastiskākās iedomas. Iedomas lidinās fantastiski. Tās domā par karu. Par putniem. Par karu un putniem. Jo putni ir fantastiski ar savu lidošanu, bet karš - par cilvēka fantastisko neprātu. Un kas būs pēc tam? Ceptas vistiņas. Nē, nevis putni. Cilvēki būs kā ceptas vistiņas. Viņi arī ir visu laiku kladzinājuši tukšas baumas. Viņi arī ceļ brēku par nieka lietām. Un viņi arī ir no dzīves ieguvuši ļoti maz, jo iesprostoti savos muļķīgajos aizspriedumu sprostos. Cilvēki arī beigās karā apdedzinās un uzcepas. Gluži kā ceptas vistiņas. Putni ir pilnīgi atšķirīgi. Izņemot ceptas vistiņas.

46 1 3 Ziņot!

Ieteikt: 0 0 0