Niks pārslēdza dziesmu caur jakas audumu mobilā telefona mp3 atskaņotājā.
nedaudz samulsis par klusumu austiņās viņš jau sāka vilkt savu nokia ārā no kabatas, kad ieskanējās Džona Mērfija "surface of the sun" pirmās notis.
Niks pasmaidīja un iestūma telefonu dziļāk jakas kabatā. tad uzvilka cimdu un piecēlās no savas vietas autobusā. cilvēki no rīta bija miegaini, liela daļa agrajā pavasarī izskatījās pelēcīgi. Nikam diena likās teicama un viņš novērsās no apkārtējo sejām lai pavērotu kā izklīst autobusa pieturā sapulcējušos baložu bariņš kurus bija aizgainījis autobusa sprauslājošais dzinējs.
kad atvērās durvis viņš noleca uz pieturas apmales un izlīkumojis starp citiem braucējiem uzņēma ātrumu savā ceļā uz darba interviju. viņam pietika laika iegriezties tuvējā lielveikala lai sameklētu bankomātu un izņemtu pāris banknotes. skaidras naudas nebija daudz bet ballītei viņu bija pierunājuši nopirkt apšaubāmai izklaidei paredzētu augu valsts substanci kuru , šķiet ar atsauci uz romānu "Dune" sauca par spice.
droši noglabājis naudu makā un maku savukārt jakas iekškabatā Niks ielūkojās pulkstenī kurš parocīgi redzams bija tuvējā avīžu kioska kases aparāta ekrānā. tad , apmetis nelielu līkumu līdz tuvējam parkam viņš devās uz pārsimts metrus attālo institūta ēku. uz iepriekspieteikšanās intervētāju, maza auguma kundzīti ar platu smaidu, bet pavisam noteikti mākslīgi baltiem zobiem, viņš bija atstājis gana labu iespaidu lai viņa satikšanos ar tiešo prieksnieku noorganizētu pus desmitos- īsi pēc rīta kafijas kuru priekšnieks parasti ieturēja birojā ar tuvākajiem līdzstrādniekiem un līdz ar to, laikā kad šim cilvēkam noskaņojums bija vislabākais.
pierakstījies pie apsarga viņš devās pie lifta. birojs atradās devītajā stāvā, ātrgaitas lifts Niku tur nogādāja īsākā laika nekā viņš paspēja noņemt austiņas un ielūkoties spoguļsienā lai pārliecinatos ka mati ir kartība un ausis no ilgstošas austiņu nēsāšanas nedeg ka divi luksofori.
ar austiņām vienā rokā un protfeli otrā viņš ātri nomēroja ceļu līdz deviņsimt astotajam kabinetam. kā jau ieprieks viņam bija teikts viņu sagaidīja sekretāre kuru no Nika nakamā bosa šķīra toneta stikla siena.
- viņš ir brīvs, varat iet tālāk. tikai Tās gan atstājiet tepat. nē, janoģērbjas nav.
to visu sekretāre izdvesa pat sevišķi nepievēršot Nikam uzmanību. viņa tikai nolika uz arhīvu skapja Nika austiņas un nospieda komutatora pogu.
-pie jums Niks ser.
elektriskā slēdzene noknakšķēja un sekretāre atvēra durvis
piecpadsmit minūtes vēlak Niks atsveicinājās no sarga ar platu smaidu sejā. pilnas slodzes darbs pilsētas otrā prestižākajā institūtā. un veselības apdrošināšana kā līguma starta komplekta daļa.
viņam pavisam noteikti bija iemesls smaidīt. Niks atradās jau pie autobusa pieturas kad atcerējās par ballīti un specifisko pasūtījumu. telefona numurs agrākā klasesbiedra kontaktā atsaucās pēc trešā signāla. Spice iegāde, lai arī ar likumu ierobežota nebija tomēr arī veikalu plauktos to atrast nebija pierasta lieta.
Terijs, jau skolas laikos aizrāvies ar nedaudz aizdomīgām substancēm par iespējām nopirkt spice paziņoja ka no kā noprikt viņam esmot vismaz desmit kontakti. un sitiena gan viņš varot nosaukt vien divus. otrais varētu būt ka atrodas ārpus sasniedzamības robežām tā ka palika viens.
Niks pierakstīja numuru uz plaukstas piespiedis telefonu pie pleca, tad atsveicinājās no Terija un piezvanīja uz Terija iedoto numuru.
-kas i ko?
-ē... vai es runāju ar Kaifu?
-un ka vēl brāl, tikai Kaifs saka ar uzsvaru. un raksta ar lielo K.
Niks nespēja noturēties neiztēlojies Kaifu kā melnādaino lai arī izruna un Terija apraksts liecināja ka Kaifs ir eiropietis, no Portugāles un viens no sākotnējajiem spice izplatītājiem pilsētā.
turpmāko divu minūšu laikā Kaifs paskaidroja ar kuru autobusu jābrauc lai nokļūtu viņam pieņemamā saskriešanās '' spotā" ka arī cik izmaksās prieciņš vienam vakaram. Niks palūkojās autobusu sarakstā. viņš bija pareizajā pieturā. autobusam bija japiebrauc pec trim minūtēm.
Niks no jauna piesprauda austiņas un ātri pārskrēja atskaņošanas sarakstam. viņa uzmanībus piesaistīja lux aeterna. viegli piesitot ritmu uz savas jakas piedurknes Niks izbaudīja sauli kura nepatraipīta un kādu laiciņu neredzēta nu jau lika apdomāt saules briļļu atrašanās vietu un to vai smagnējos invader zābakus nevajadzētu jau ieziest ar zābaksmēru un nolikt tumšākā skapja stūrī. garāmbraucošas mašīnas izplūdes gāzes pacēlās melnos mutuļos. uz īsu brīdi caur dūmiem spīdošā gaisma likās sarkanbrūna. nesadegušās degvielas tvaiki kairināja ožu.
-nelien!
-ko?
Niks pameta skatienu apkārt. pretējā pieturas pusē stāvēja meitene. viņa bija tuvākais cilvēks metru divdesmit apkārtnē.
pavēlējis nelīst bija vīrietis. meitene uzmeta Nikam vērtējosu skatienu, tad no jauna pievērsās sava telefona ekrānam. Niks pameta skatienu augšup tieši laikā lai ieraudzītu no pamestās mājas trešā stāva balkona atdalāmies palielu apmetuma gabalu.
viņš atlēca malā īsi pirms trīs ķieģeļu , apmetuma un nolauzta armatūras stieņa masa sašķaidītu viņa galvaskausu.
meitene uzmeta viņam parbiedētu skatienu. kaut kas tajā likās pārmetošs.
-es tak neko...
meitene pameta skatienu uz gružu kaudzi uz ietves netālu no vietas kur stāvēja Niks, tad nošūpoja galvu un iekoda apakšlūpā.
-paveicās...
meitene pamāja.
Niks ievēroja autobusu. apdomāja vai vispirms nevajadzētu piezvanīt municipālajai policijai. viņš taču arī varēja aiziet bojā. tad nolēma neķēpāties un ar strauju kustību iespraucās autobusā kad tas jau vēra ciet durvis.
-nelien!
atkartojās vīrieša balss. nedaudz saniknota.Nika pameta skatienu apkārt. autobusā bija gandrīz tikai sievietes, galvenokārt pensijas vecuma. divi vīriešu dzimuma pārstāvji savukārt dzimumam godu nedarīja.
tie bija divi bezpajumtnieka paskata vīri kuri gulšņāja pa divām sēdvietām katrs. Nikam tieši pretī atradās pēdējā brīvā sēdvieta. meitene no autobusa pieturas bija iekāpusi par priekšējam durvīm un norēķinājās ar šoferi. Nikam bija mēneša abonoments.
viņš palūkojās uz sēdvietu, tad atslējās pret autobusa vidū sieviešu ratiņiem paredzētajā vietā nostiprināto stieni. meitene pameta skatienu uz viņu, tad pieņēma pēc iespējas neuzspiestāko galantuma žestu. tikai tagad viņš ievēroja meitenes koši sarkanos matus. pasmaidījis pie sevis par domu ka viņš šobrīd varēja būt tikpat sarkans pleķis uz ietves un sagādajis meitenei šoku Niks pārslēdzās uz nakamo Klinta Mansfelda komponēto darbu "memories"
- pataskuha djavola
-ķiše!
Niks pameta skatienu uz dialoga avotu. divas večas, viena ar aptuveni tikpat daudzām kārpām kā orkam Grišnakam gredzenu pavēlnieka otrajā daļā, otra , kuras seja izskatījās pēc mēness ainavas sēdēja turot klēpī savas iepirkumu tašas -no prafda že
-ķiho govorju ņe ķebe suģitj, mņe pamagla.
nosodoši skatoties uz savu blakussēdētāju izteicās Mēnesnīca
-da ti pasmatri , čem ješčo mogla zaslushitj
izsekojis kārpainās večas žestam ar pirkstu Niks noprata ka runa ir par sarkanmati. par sātana piegulētaju nosauktā pameta skatienu atpakaļ, iedzēla Nikam ar skatienu, pārlaida skatienu večām un bezpajumtniekiem kuri gulēja netālu no večām, tad aizgriezās.
viens no bezpajumtniekiem sakustējās. tad iekunkstējās. piecēlas sēdus no ieņemtās vietas un tad grīļīgi nostājās uz kajām. Niks ielūkojās alkohola saēstajā sejā. no deguna vīrietim lobījās āda, vaigos rētas un pamatīga iekaisusi brūce uz pieres, šķiet dzērāju kautiņā iegūta.
bezpajumtnieks paspēra trīs grīļīgus soļus līdz veču sēdvietām. tā sanāca ka nu viņs atradās tieši pretī Grišnaka līdziniecei kura sarkanmati bija nolamājusi. iekunkstējies vīrietis nedaudz pieliecās, tad ierūcās kā suns un izgrūda savu kuņģa saturu pār večas iepirkumu maisu.
autobusu piepildīja sastāvējušās alkohola dvinga. klāt piejaucās arī neķītras lamas no vecenes puses, vairāku pasažieru izsaucieni un autobusa šofera skatiens spogulī. šoferis piestāja malā pēc aptuveni simts metriem. atvēris durvis viņš devās ieviest kartību ar bezpajumtnieku un veču kamēr lielākā daļa pasažieru pameta smakojošo autobusu.
Niks attapās ka šī arī ir viņam vajadzīga pietura. sarkanmate atradās metrus piecus tālāk , virziens sakrita ar viņējo. -nelien! Niks pat nepalūkojās apkārt bet pielika soli. jau gandrīz panācis sarkanmati viņš attapās ka viņam nav ko teikt. tad saņēmās un ar pāris soļiem panāca meiteni.
viņs paspēra paris soļus un atradās blakus meitenei.
-hei, tā veča nezināja ko runā, cerams ka tas jums nesabojāja dienu
Niks izgrūda pirms saprata ko grasās teikt. viņš tikai laicīgi aptvēra ka "Tev" lietot būtu nepieklājīgi meitene papurināja galvu un Niks, mirklī kad viņas sejā iespīdēja saule, ieveroja ka meitene knapi turās lai neraudātu, šķiet viņa vārdi salauza viņas pēdējo pretestību un asaras sāka plūst pāri vaigiem. Niks izdarīja vienīgo ko saprata.
uzlika roku uz meitenes pleca.
-nu nav tak ko ņemt pie sirds ko viena vecene saka. skauž viņai jaunība, skaistums Niks attapās ka nupat jau sanāca tāds kā kompliments. viņam komplimentus izteikt izdevās reti .
-ne jau tas
meitene izdvesa piekļaudama plaukstu viņa rokai.
-lūdzu, lai kur tu ietu tagad, neej!
izgrūdusi šādu, pilnīgi nesaprotamu lūgumu meitene atrāvās no Nika rokas un pusskriešus iemetās tuvējā kāpņutelpā.
