Tātad, pēc kāda laika beidzot esmu klāt ar jaunu dzejoli. :) Kā vienmēr - droši komentējiet, piediet "+" (vai "-", kas nu kuram labāk patīk :D )
Iepriekšējais dzejolis: http://www.spoki.lv/literatura/DzejoliC-/578546
Lai jums jauks vakars! 
***
Nav vairs ko ticēt, cerēt,
Uz tukšiem salmiem derēt.
Tikpat akls, cik ir tukšums,
Ir viss notiekošais šobrīd.
Tu it kā stāvi un ceri
Uz brīnumu lielu vai mazu,
Beidz, vienreiz, beidz
Kaisīt baltus putekļus ielās.
Tik pat klusi, cik piezogas pelēks mākonis
Tik pat klusi gribas aizbēgt no visiem,
Paslēpties tukšā, tumšā stūrī,
Pārvilkt segu pāri galvai,
Aizspiest ausis
Un pavisam klusi skaitīt sekundes.
Ja reiz tiec līdz tūkstotim,
Tad zini - arī es tur apstājos,
Un vienā saulainā dienā tu aptver,
Ka mums vairs nav laimes,
Nav it nekā,
Un it kā aiz krūmiem kāds iesaucas "re kā",
Un nu tev nav pat draugu.
Un tad, vienā jaukā dienā
(Lai nu cik jauka tā būtu)
Tu aptver, ka pasaule ir viens liels tukšums,
Tu noveco, tev it kā ir draugi,
It kā ir jumts virs galvas un
Varbūt kaut kur dzīvo ģimene,
Bet ar laiku tu kļūsi tikai par svešinieku attēlā,
Kāda plecu, uz kura reiz varēja izraudāties
Un kāda bijušo, iespējams, labāko draugu.
Bet, kad sirds tikšķ kā pulkstenis
Un tu staigā gluži kā kājslauķis
Tu aptver, ka pēc gadiem simts
Tu būsi tikai ēna, tukšums,
Cilvēki par tevi nerunās, jo tu neesi miljonārs,
Neesi aktieris, mūziķis, klasiķis.
Tu nevelkā modernas drēbes,
Staigā ar pieciem grašiem kabatā
Un tev ar to pietiek,
Dzīvojot ar smidu, prieku,
Cilvēkiem tik un tā nevajag seju lieku.
Nav vairs ko meklēt un atrast,
Tu pār salmu kaudzēm ej.
Un tik par akls, cik reiz bija tukšums,
Šobrīd esi tu pats.
Un pēc brīža tu atkal stāvi un ceri
Uz tikšanos ar senu draugu,
Bet neviens nenāk un nenāk...
-----------
Ceru, ka jums patika. 
