................– (Kas atkal? Kur tad es tagad esmu?) – Oskars nodomāja – (Atkal tumsa? Bet kaut kas nav tā .. es nevaru pakustēties .. paga .. nē es varu, bet tas ir diezgan grūti. Un kas ir šī spiedošā mitrā sajūta? Dubļi? Un kas pie velna man ir mutē? Elpošanas caurule?. Bet tad tas nozīmē, ka te kaut kur ir jābūt ..) – un Oskars saņēmis spēku lēnām cēla roku augšup, līdz tai izdevās izspraukties brīvībā. Sapratis, ka rokā ir ārā, viņš izcēla arī otru un sāka taustīties pēc kāda atbalsta. Abas rokas satvēra tādu kā vannas malu un stingri ar tām iekrampējies tajās, un saņēmis visu spēku, lēnām mēģināja piecelties sēdus. Kad tas bija izdarīts un viņš bija sēdus, tad pirmais ko Oskars gribēja izdarīt pirms izrauj no mutes gaisa vadu, bija noskaidrot kur viņš atrodas. Ar rokām prātīgi aptaustījis seju, viņš nonāca pie secinājuma, ka viņam uz acīm ir cieši pieguļošas un noslēgtas brilles, kuras ar gumijas palīdzību turas uz galvas. Ar to nost ņemšanu viņš nesteidzās, bet vispirms sāka tās apņēmīgi tīrīt nost līdz beidzot kaut kas bija redzams. Skats bija diezgan neskaidrs, bet pietiekošs, lai novērtētu situāciju.
Viņš atradās nelielās istabā, kas bija ne lielāka par pieci reiz pieci metri. Sienas un griesti bija balti, bet grīda gaiši pelēka ar nenosakāmas izcelsmes viengabalainu segumu. Pats sēdēja tādā kā stikla kastē, kas bija piepildīta ar pelēku dubļiem līdzīgu masu. Ap roku viņam bija aplikta plata aproce, pie kuras bija pievienoti divi vadi – pa vienu plūda bezkrāsains, bet pa otru gaiši dzeltens šķīdums. Vadi bija savienoti ar cilindriskiem, caurspīdīgiem traukiem, kas karājās pie griestos piestiprinātām šaurām trosēm. Viņa stikla kaste (vanna) nebija vienīgā – pa labi bija vēl trīs tādas, bet tikai tukšas un vēl piecas pretī no kurām trīs bija pildītas ar to pašu pelēko masu, un no tās ārā nāca tāda pati gaisa caurule un tādi paši divi vadi, bet tikai citā krāsā. Visi gaisa vadi (ieskaitot Oskara) stiepās līdz griestiem, kur tie piestiprināti vijās pa tiem līdz lielai iekārtai, kas atradās pa kreisi no Oskara. Istabā bija divas durvis, bet nebija neviena loga. Vienas durvis bija puspavērtas, bet otras, kuras bija lielākas, bija ciet. Bet vieglo apgaismojumu nodrošināja neliela lampa virs lielajām durvīm.
Novērtējis situāciju Oskars lēnām noņēma brilles. Sapratis, ka tas acīm par sliktu nav nācis, viņš ķērās pie gaisa vada. Lēnām to izņēma, bet turēja to gatavībā likt atpakaļ, ja nu kas. Izpūtis savas plaušas tukšas, Oskars lēnām ievilka telpā esošo gaisu. Gaiss kā gaiss, tikai ar nedaudz dīvaini saldu aromātu, bet visādi citādi nekādu problēmu to elpojot nebija. Nolicis vadu malā, viņš ar rokām notīrīja no sejas atlikušos dubļus un no aproces izrāva abus vadus.
Oskars pēkšņi sajuta tādu kā vieglu strāvas sitienu pa kājām, liekot to muskuļiem viegli sarauties. Pēc mirkļa sajuta, ka kaut kas nobrauc pa viņa labo kāju. Viņam sākumā likās, ka kājas droši vien ir vienkārši notirpušas vai kaut kā tamlīdzīgi, bet tad viņš pamanīja kaut ko sakustamies dubļu virspusē. Šis fakts bija kā spēriens pa apziņu un viņš momentāli, cik ātri vien spēdams, rāvās ārā no stikla kastes. Izlecis no tās viņš pagāja divus soļus nostāk un vēl kādu brīdi smagi elpodams, nogaidīja. Kad nervi bija nomierinājušies, viņš uzmanīgi vēlreiz piegāja pie kastes. Lēnām pieliecās tai klāt, lai vēlreiz aplūkotu dubļu masu un, lai vēlreiz pārliecinātos, ka viņam nerēgojās. Bet nekas nenotika. Kad kādu brīdi viss bija bijis mierīgi viņš paņēma sauju dubļu un izlaida to caur pirkstiem, lai pārbaudītu to konsistenci un varbūt mēģinātu uzminēt, kas tā par vielu. Bet tad atkal pa dubļu virspusi kaut kas aizslīdēja. Kaut kas garš. Kaut kas līdzīgs čūskai, liekot viņam atkal atkāpties.
– Kas pie velna tas? – kad zvērs bija atkal nozudis pelēkajā masā, Oskars atkal piegāja klāt, – Un es visu laiku tur biju kopā ar šo radījumu? – viņa seja nepatikā saviebās.
Tad atskanēja durvju kliņķa skaņa un lielās durvis pavērās. Tajās atmuguriski parādījās īsa persona, kas bija ģērbusies baltā halātā, kurš viņai bija manāmi par lielu. Galvā liela balta cepure, kas ap galvu bija cieši pieguļoša, bet augstāk palika daudz platāka un bija sagāzta uz aizmuguri. Uz kreisās rokas bija liels, sarkans „X” burts, kas atgādināja sagrieztu ātrās palīdzības krustu. Persona nāca atmuguriski un ar dibenu stūma lielās durvis, jo rokās bija priekš viņas auguma paliela kaste. Mazā radībiņa visu laiku svilpoja kādu meldiņu līdz brīdim kad pagriezās otrādi un ieraudzīja sev pretī stāvam pelēku dubļu briesmoni (Oskaru). Tā bija maza meitene, kuras lielās rubīna krāsas acis iepletās, sejas viegli dzeltenzaļā krāsa palika bālāka un kaste izvēlās no rokām ar troksni nokrītot uz grīdas. Tā abi divi sastinguši skatījās viens uz otru, līdz brīdim kad Oskars ar roku pamāja viņai, lai sasveicinātos.
– Sveika! – Oskars nedroši noteica, nekas labāks ko teikt viņam prātā nebija ienācis.
Pēc šīs darbības meitene kliedzot izskrēja ārā un pa gaiteni aiznesās prom, atstājot Oskaru tur tā stāvam – izbrīnā un ar sveicienā paceltu roku.
Gaitenī parādījās balsis. Viena varēja būt tās mazās meitenes, bet otra bija sievietes balss. Pa vaļā atstātajām durvīm labi varēja sadzirdēt augstpapēžu kurpju klaudzošo skaņu, kas liecināja, ka tās īpašniece lieliem soļiem tuvojās aizvien tuvāk. Tā kā Oskaram galvā pagaidām vēl bija juceklis tad viņš pat īsti nebija izdomājis – slēpties vai nē, tie bija draugi vai ienaidnieki. Bet tā kā kaut kur zemapziņā bija pavīdējusi domā, ka šī varētu būt kaut kāda slimnīca, viņš palika turpat stāvam. Drīz vien durvīs ar joni parādījās ļoti skaista, gara un smalka auguma sieviete ar baltu ādu, sulīgi sārtām lūpām un gariem ogļu melniem matiem, kas brīvi krita pāri pleciem. Viņa nesāja mūsdienīgas, tumši sarkanas krāsas brilles, aiz kurām varēja saredzēt izteikti zaļas krāsas acis. Mugurā viņai bija tāds pats balts halāts kā mazajai meitenei, bet tikai pareizā izmēra. Halāts nebija aizpogāts un bija iespējams redzēt zem tā esošo melno, mazliet virs ceļiem īso kleitu ar diezgan dziļu dekoltē priekšpusē. Kājās melnas, spīdīgas augstpapēžu kurpes. Ieraugot Oskaru viņai sejā uzplauka patīkams smaids.
– ‘’Neticu savām acīm. Viņš tiešām ir piecēlies.’’ – Viņa pacilātā balsī noteica. Bet šī valoda Oskaram bija pilnīgi sveša. Paslēpusies aiz šīs sievietes un ieķērusies viņas halātā stāvēja mazā sarkanacainā meitene, kas pabāzusi galvu lūkojās uz Oskaru.
– Sahi! – sieviete cietā balsī noteica un uzlūkoja meiteni. Bet viņa bija tik nobijusies un ziņkārīga reizē, ka pat nedzirdēja sievietes teikto. Tad nu sieviete paņēma viņu aiz apkakles un pacēla savu acu augstumā, tā it kā meitene būtu spalvas svarā. – „Sahi, cik es tev varu teikt, lai tu man neķeries brunčos, ik reiz kad kaut kas tevi nobiedē?!”
– „Piedod.” – meitene nokaunējusies nolaida acis.
– „Esi tik laba un aizteci pakaļ dvieļiem. To taču tu varēsi, ko?” – uz šo sievietes lūgumu meitene atbildēja ar ļoti enerģisku galvas kratīšanu. Kad meitene bija nolaista lejā, viņa mazliet pacēla augšup savu garo halātu un aiznesās pa gaiteni prom. Sieviete atcerējusies vēl kaut ko, pabāza galvu gaitenī un uzsauca meitenei, – „Un paņem arī kādu halātu!”
– „Es atvainojos, viņa mums te ir tāds enerģiskais lādiņš un tā kā šeit arī strādā ... ak, ko es te saku, tev taču nav ne mazākā saprašana par ko es runāju” – sieviete pasmaidīja kad bija sapratusi savu kļūdu. – „Vai tu mani tagad saproti?” – viņa jautāja Oskaram, bet šoreiz vācu valodā. Taču tas bija arī viss ko viņš saprata – tā ir vācu valoda. – Vai tagad tu mani saproti? – sieviete jautāja otrreiz, bet šoreiz angļu valodā.
Oskaram tas viss līdz vajadzīgajiem smadzeņu centriem aizgāja tikai pēc brīža.
– Jā. – Oskars angliski atbildēja, pie reizes pamājot ar galvu.
– Tas ir labi. Vismaz pagaidu sazināšanās būs nodrošināta. Un pagaidām izskatās, ka smadzenes nav bojātas.
– Pagaidu?
– Jā. Vēlāk es tev iedošu šādu ierīci, – viņa paceļot savus melnos matus nost no labās auss, parādīja aiz tās piestiprinātu ierīci, kas formas un izmēra ziņa atgādināja divu latu monētu, bet tikai šī bija balta ar sarkanu „x” pa vidu, – Tā tev ļaus saprast vietējo valodu.
– Vietējo? Kurā valstī tad es atrodos? Un, kas varētu kaitēt manām smadzenēm?
– Tikai mieru, to visu es tev vēlāk izstāstīšu. Starp citu, mans vārds ir Elza.
– Oskars.
– Skaidrs. Bet tagad, Oskar, tev vajadzētu nomazgāties. – ar roku norādot uz Oskara ķermeni. Oskars palūkojās lejup un tikai tad atskārta, ka ir pilnīgi kails. Nu ne pilnīgi, jo visu viņa ķermeni klāja bieza pelēka masa, bet tik un tā Oskars aizšāva savas rokas priekšā savai mantībai.
– Cik tu mums kautrīgs. – Elza smaidot noteica.
– Nu vai zināt ko! Nav diez ko patīkami stāvēt svešas sievietes priekšā kailam .. gandrīz kailam. – Oskars taisnojās.
Izskatījās, ka Elza pēc rakstura ir tāda, kas izbauda šādas situācijas, – Nebūs jau pirmā reize kad es tevi redzu kā no mātes miesām nākušu.. Un duša ir tur. – Viņa ar roku norādīja otro durvju virzienā, kas visu šo laiku bija puspavērtas. Oskars šo sarunu turpināt negribēja un pavēris durvis iegāja mazā telpā, kurā nekā cita bez soliņa un spoguļa nebija. Grīda bija tādā pašā krāsā kā otrai telpai, bet sienas bija dzeltenas.
– Un kurā vietā tad es šeit varu nomazgāties? – Oskars neizpratnē jautāja.
– Redzi to stikla veida paneli pie sienas? Pieskaries tam un tur tu varēsi visu noregulēt. Tas ir kaut kas līdzīgs skārienjūtīgajiem ekrāniem. Esi taču ar tādiem darbojies, ko?
– Protams.
– Nu tad tev nevajadzētu būt problēmām saprast pārējo. Tur viss ir diezgan viegli saprotams arī bez valodas zināšanām.
– Skaidrs. – Oskars noteica un ar pirkstu pieskārās virsmai. Panelis iedegās un tajā bija izlasāmi dažādi vārdi, kurus viņš nesaprata, un daži grafiski zīmējumi, par kuriem bija nojausma – ko tie varētu nozīmēt. Ekrānā bija attēlots stabs, kura atzīme atradās pašā apkašā. Un kad viņš ar pirkstu to pabīdīja uz augšu, tā uzreiz no griestiem sāka tecēt ūdens – duša pusmetra rādiusā. Nu jau Oskars palika drošāks un izmēģināja otru stabu, kuram atzīme bija pa vidu. Atzīmes vienā pusē stabs bija sarkanā, bet otrā – zilā krāsā. Skaidrs – tātad tas regulēja ūdens temperatūru. Kad bija noregulējis gan spiedienu, gan temperatūru, viņš jau gatavojās iet mazgāties, bet pamanīja, ka sieviete tur vēl aizvien stāvēja – sakrustojusi rokas un atspiedusies pret stenderi.
– Jums laikam viss šis process ļoti patīk? – Oskars saraucis pieri paskatījās uz Elzu.
– Ahh .. atvaino. – viņa pasmaidīja, – Ne tik ļoti process, cik gan fakts, ka tu vispār tur stāvi un neesi miris. – To pateikusi viņa pagriezās un izejot ārā pievēra durvis.
No Oskara ar gabaliem krita nost dubļi un izšķīduši ūdenī tie nozuda caurumā telpas vidū. Mazgājot galvu viņš atskārta, ka viņam nav matu, bet tos laikam bija nepieciešams nodzīt – viņš nodomāja. Bet kad bija jau noskalojis lielāko daļu ķermeņa, viņš saprata, ka viņam vispār nav apmatojuma – nekur, izņemot uzacis, kuras bija paslēptas zem brillēm.
– Kas pie velna ... ! – Oskars pie sevis noteica.
– Ja tu par apmatojumu, tad tas tavas ārstniecības rezultātā pazuda, bet neuztraucies – tas ataugs. – Elza no otrās telpas atbildēja.
Oskars uzreiz paskatījās uz durvju pusi, lai pārliecinātos, ka viņa atkal tur nestāv. Bet tur neviena nebija, – Kā viņa varēja to dzirdēt? – atkal izbrīnīti pie sevis noteica.
– Man vienkārši ir izcila dzirde. – Elza skaļākā balsī atbildēja no otrās telpas.
– Manam sunim bija švakāka dzirde. – viņš vēl klusāk piebilda.
– Nu tas gan nebija jauki. – viņa atbildēja, bet Oskars neatvainojās, kaut vai tādēļ, ka Elzas balsī nebija ne miņas no aizvainojuma.
Kad bija pabeidzis mazgāties, Oskars piegāja pie kontroles paneļa un noslēdza dušu. Tad viņš palūkojās riņķī, lai atrastu kādu dvieli, bet nekā tāda te nebija, tikai viņa ķermeņa augšdaļas atspulgs spogulī. Piegājis pie tā viņš sevi kārtīgi apskatīja – āda bija kļuvusi bāla, bet neparasti veselīga un acis vēl aizvien bija pelēkzilas. Viņš ar roku pārbrauca savai pilnīgi gludajai galvai, vēl nekas viņš nebija sevi redzējis bez matiem un tas lika viņa sejā parādīties vieglam smaidam. Tad viņš ar abām rokām kārtīgi izmasēja un izspaidīja seju. Izskatījās, ka nekas nav mainījies, ja neskaita matu neesamību, pat viegli sportiskais augums nebija pazudis un pats galvenais – vēderā nebija ne miņas no ievainojuma, tā it kā tas nekad nebūtu noticis.
Pavērās durvis un pa tām, rokā turot smuki salocītus dvieļus un halātu, ienāca Elza. Oskars piegāja klāt un ar vienu roku piesedzies, bet ar otru paņēmis visus dvieļus, viņš piebilda, – Un tagad drīkstat aizvērt durvis ... no otras puses.
– Ātri gan tu izdomāji .. vismaz galva strādā labi. – Elza smaidot piebilda un izgājusi ārā pievēra durvis, – Kur tad palika kautrīgā persona?
– Viņam apstākļu spiestam nācās pielāgoties! – pēc šīs Oskara atbildes Elza tikai iesmējās un viņš turpināja, – Un galu galā, vai tad ārstam tāda uzvedība ir pieņemama?
– Es ne reizi neesmu teikusi, ka esmu ārste.
– Vai tad šī nav slimnīca? – viņš pajautāja, vēl aizvien turpinot slaucīties.
– Nu it kā jau ir .. savā veidā. Bet es šeit īsti nestrādāju .. tikai nedaudz piepalīdzu, jo tā nav īsti mana profesija. Un tu esi vienīgais pacients, par kuru man ir interese un, kuru es ik pa laikam mēdzu apciemot.
– Es? Ar ko tad es esmu tādu godu izpelnījies? – izbrīnīti jautāja Oskars.
– Sāksim jau ar to, ka šeit tu esi vienīgais cilvēks.
– Es esmu vienīgais slimnieks visā slimnīcā?
– Nē, te ir vairāki slimnieki, bet tu esi vienīgais cilvēks.
Oskars bija pabeidza slaucīties un uzvilcis halātu iznāca ārā, – Kā to tagad saprast? Kas šeit ir kāda veterinārā klīnika.
– Nē, slimnīca priekš tādiem kā tu un es, un vēl citiem vairāk vai mazāk mums līdzīgajiem. – Elza atbildēja stāvot pie citas ar pelēkajiem dubļiem pildītās stikla kastes un turot rokās mazās meitenes izmesto kasti, no tās kaut ko ņēma ārā un meta iekšā dubļos. Tās izskatījās pēc kaut kādu augļu mizām, tad viņa iemeta arī kaut kādu kaulu un pēc tam beigtu peli. Oskaram saviebās seja.
– Ko jūs tur tagad darāt?
– Baroju dalikastogu.
– Ko tad? Paga, paga .. tad tur tiešām kaut kas dzīvo un tās nebija halucinācijas ko es redzēju? – viņš izbrīnīti jautāja. Elza paskatījās uz viņu un pasmaidīja.
– Nē, nebija gan. Pagaidi tūlīt būtu jābūt. – viņa norādīja uz dubļiem un Oskars pieliecās tuvāk. Un pēkšņi iemestais mazais beigtais dzīvnieciņš pazuda dubļos.
– Vou! Kas tas īsti ir? Un kāpēc jūs dodat tam visādu atkritumus?
– Kā jau teicu tas ir dalikastogs. Speciāli audzēts, sliekai līdzīgs dzīvnieks, kas pārstrādājot visu beigto, saražo visu nepieciešamo, lai šie dubļi kļūtu ārstnieciski. Un kamēr slimnieks atrodas tur iekšā, tikmēr šis radījums pārstrādājot visu ko mēs viņam dodam, pacienta atmirušo ādu un visu apmatojumu, ražo vielu kas dziedē. Un pie reizes vēl rada elektriskus impulsus, kas neļauj komā esoša slimnieka muskuļiem atrofēties. Un tieši dēļ viņa tev nav apmatojuma un tava āda izskatās labi.
– Bet tas tik un tā nemaina faktu, ka tas ir diezgan pretīgi.
– Kā teica Einšteins, tad viss ir relatīvs – pat pretīgums.
– Laikam jau. – Oskars piekrītoši noteica.
– Nu tad ejam tagad uz manu kabinetu, tur es tev visu izstāstīšu. – abi izgāja ārā un Oskars sekoja Elzai. Bet jau pēc īsa brīža Oskara ziņkāre neizturēja.
– Es tagad mēģināšu kaut ko saprast. Vai mēs esam uz Zemes?
– Nē.
– Tātad visi pārējie pacienti ir citplanētieši?
– Nē. Viņi ir pamatiedzīvotāji. Šoreiz citplanētietieši esam mēs. – Šī atbilde uzjautrināja pašu Elzu, bet viņa tikai turpināja iet Oskaram pa priekšu.
– Tātad cik es saprotu tu arī esi cilvēks no zemes?
– Nu es esmu dzimusi un augusi uz zemes, bet es neesmu gluži cilvēks.
– Kas tad tu esi?
– Uz zemes mūs sauc par vampīriem. – pēc šis atbildes Oskars apstājās, bet Elzu gan tas atkal uzjautrināja. Izskatījās, ka viņa bija atradusi vēl kādu lietu ar ko varēs paspēlēt uz Oskara nerviem. – Neuztraucies, es nekožu .. vismaz ne nejauši.
Oskars pēc brīža sagremoja visu ievākto informāciju un turpināja sekot Elzai.
P.S. Lai kāds pārāk daudz nesapriecājās vai arī otrādi, bet šī stāsta būtība man neļaus no tā pilnībā izslēgt ne vampīrus, ne vilkačus, jo es nebūšu rasists, kas tieši šos mitoloģiskos tēlus izmet ārā. Vai nu par laimi, vai nu diemžēl, bet tā nu tas ir. Bet galveno lomu viņi te nespēlēs.
