..................– (Kur pie velna es esmu? Kas šī par vietu? Kāpēc te ir tik tumšs) – Oskars nodomāja, vēl īsti nebūdams pie pilnas apziņas. Te atkal viņš atslēdzās, te atkal pamodās, bet jau pēc brīža atkal prāts iegrima tumsā. Tā viņš bezsvara stāvoklī kādu laiku lidinājās un tad atkal nācis pie samaņas viņš vārīgi atvēra savas acis. – (Gaisma?) – Un atkal apziņa uz mirkli atslēdzās. Viņš lēnām tai tuvojās, – (Tā ir gaisma. Bet kas tā ir? No kurienes? Un kur pie velna es īsti esmu?), – un atkal viņa puspavērtās acis aizvērās.
Nākamreiz kad Oskars nāca pie samaņas, viņš jau lidinājās daudz gaišākā vietā. Viss riņķī vieni vienīgi balti, biezi mākoņi. Vismaz tie izskatījās pēc tādiem. – (Kur es tagad esmu? Mākoņi? .. nē, nē, nē. Es tak gadījumā nebūšu miris? Nē, šis pilnīgi noteikti ir tikai sapnis. Nereāli reālistisks, bet noteikti, ka sapnis). – Viņš šajā bezsvara stāvoklī mēģināja apgriezties un bez mākoņiem sameklēt vēl kaut ko citu. Tas viņam prasīja daudz spēka un likās, ka katra kustība paņem lielu daudzumu enerģijas. Bet tad no apakšas, vismaz viņam likās, ka tā ir apakša, iznira vēl kāda persona. Viscaur balta – baltas drēbes, balta āda un balti mati. Viņš izskatījās tā it kā būtu izvārtījies miltos vai arī kāds būtu viņu aplējis ar baltu krāsu.
– H..ei! – Oskars mēģināja viņu sasaukt, bet viņam aizlūza balss. Kakls bija pilnība izkaltis. Viņš norija siekalas, nokoncentrējās un mēģināja vēlreiz, – Hei!.. Hei! Kur es esmu? .. Kas tu esi? – To izkliedzis viņu pārņēma liels vājums, bet apziņu viņš vēl nezaudēja. Persona neatbildēja, tā tikai tur lidinājās. Izskatījās, ka tā tikai bezmērķīgi raugās tālumā un viss. Oskaru pārņēma neliels vājums un viņam sareiba galva. Viņš tikai uz mirkli pievēra acis, bet kad atvēra, tā persona bija jau nozudusi. Redzama bija vien tikai liela ēna aiz mākoņiem, kas lēnām nozuda. Oskars varēja nozvērēt, ka ēnai redzēja spārnus. Oskars atslāba un bez spēka, lūkojās augšup. – (Kas tas tāds vēl? Kad šis sapnis beigsies?) – viņam, cauri dūmakainajiem mākoņiem, tuvojās ēna. Tāda pati, kas bija sagrābusi To personu. Tas tuvojoties izpleta savus milzīgos spārnus un sagrāba Oskaru. Viņš nedaudz pavēra acis un aplūkoja nolaupītāju. – (Nagi? Spalvas? Jā tās pilnīgi noteikti ir spalvas. Putnu spalvas .. tas ir putns), – Tas bija milzīgs, zeltaini brūnas krāsas putns, kurš bija viņu satvēris savos lielajos asajos nagos, – (Kas tālāk? Vai es kļūšu par pusdienām? Tas pilnīgi noteikti ir tikai sapnis un es drīz pamodīšos .. es tā ceru .. nē tā tam noteikti ir jābūt). – viņš nodomāja un atkal iegrima tumsā.
Šoreiz Oskars atjēdzoties sajuta, ka vairs nelido, bet gan atrodas uz cietas virsmas. Viņš lēnām vēra vaļā acis un mēģināja nostāties četrāpus. Kad tas bija izdevies, tad Oskars lēnām centās piecelties – vispirms uz viena ceļa (galva vēl aiz vien griezās kā negudra), tad mēģināja piecelties. Tiklīdz viņš izslējās stāvus, tā viņam pamatīgi sareiba galva un zaudējot līdzsvaru kaut kam uzgrūdās virsū. Viņš lēnām atkal mēģināja nostāties taisni un šoreiz jau izdevās pa daļai pavērt acis. Reibonis nedaudz samazinājās, bet tagad parādījās arī slikta dūša. Pilnīgi vēl nebūdams pie pilnas apziņas viņš iztraucās cauri baltu, nezināmu personu pūlim un pieķērās pie metāla stieņiem. Oskaram jau likās, ka viņš tūlīt vems, bet nekas nenāca ārā. Viņš lēnām izslējās un apskatīja to pie kā ar abām rokām turējās – tās bija spožas sudraba restes, aiz kurām slīdēja baltie mākoņi. Kādu brīdi viņš tā vēl bezmērķīgi raudzījās garām slīdošajos mākoņos. Lai gan reibonis un sliktā dūša vēl nebija pilnībā pazudušas, bet apziņa gan sāka ar joni atgriezties. Oskars momentāli apcirtās riņķī, lai noskaidrotu, kam tad bija traucies cauri un kur tad viņš īsti atrodas.
– (Kas tie tādi vēl?.. Jūs laikam jokojat. Es vēl aizvien sapņoju? Nolādētas smadzenes, kad jūs beidzot pamodīsities) – Oskars nodomāja aplūkojot šīs pilnīgi baltās personas. Tas bija tieši tikpat baltas, kā tā persona, kas lidinājās netālu no viņa, pirms viņu aiznesa milzu putns. Daudzas no viņām vēl bija guļus uz grīdas. – (Tie nav cilvēki! Pilnīgi noteikti nav.) – Oskars raudzījās uz šiem radījumiem. Pēc auguma tādi kā cilvēks, bet ne pēc sejām. Dažas līdzīgas, bet citas pilnīgi atšķirīgas – lielas un mazas, šauras un garas, cilvēkam līdzīgas un pilnīgi atšķirīgas dzīvniekveidīgas sejas. Bet visām bija divas kopīgas lietas – tās bija pilnīgi baltas no papēžiem līdz pat matu (nu kuram tie bija) galiem un visi kā viens kaut kur bezmērķīgi skatījās. Oskars saņēma drosmi un spēku, un piestreipuļoja pie vienas radības.
– Hei, tu zini kur mēs esam? – atbalstīdamies ar roku uz radības pleca viņš jautāja. Bet tas pat nereaģēja, tikai turpināja blenzt nekurienē. Taču tad ņemot nost roku no pleca, Oskara uzmanību piesaistīja viņa paša roka. Tā bija tikpat balta kā visiem pārējiem. Viņš ātri apskatīja un izčamdīja visu savu ķermeni. Mugurā viņa paša drēbes, bet tikai pilnīgi baltas un āda bija balta itin visur. Lai gan Oskars pats to neredzēja – vienīgais ar ko viņš atšķīrās no pārējiem bija acis. Kamēr pārējiem acis bija zaudējušas krāsu, viņam tās bija palikušas tādas kā bija – pelēki zilas.
Tad viņš pievērsās atrašanās vietas novērošanai. Viņi atradās milzīgā, apaļā sudraba būrī ar sarkanīgu koka grīdu. Būra augšdaļa bija piestiprinātā pie milzīga, cauri mākoņiem slīdoša kuģa. Tā korpuss sastāvēja no tādiem pašiem sarkanīgiem dēļiem kā būra grīda. Uz priekšu to dzina divi lieli, gredzenos ievietoti propelleri, kuri bija novietoti katrs savā kuģa sānā. Garām palidoja zeltaini brūnas krāsas milzīgais putns uz kura seglos sēdēja tā jātnieks. Viņš bija tērpies spožas sudraba bruņās un pie viņa ķiveres bija piestiprinātas garas sarkanas lentas, kuras izstiepušās tālu aiz viņa vējā plīvoja. Oskars pagriezās un ar muguru atspiedās pret būra restēm, un lēnām pa tām noslīdēja sēdus un atkal viss lēnām satumsa.
Oskars atmodās no satricinājuma. Būris bija piezemējies uz gaisā esošas platformas, kas bija tikai nedaudz platāka par pašu būri. Pie būra pieslīdēja divas gara auguma personas. Visas radības bija jau piecēlušās kājās un pavērsušas savu tukšo skatienu uz viņu pusi, lēnām tuvojās tiem. Tikmēr būra restes tajā vietā pacēlās uz augšu, izveidojot arkveidīgu izeju. Visi lēnām sāka kustēties uz izejas pusi, bet kad bija nedaudz atguvies, Oskars viņiem negribīgi pievienojās. Viņš saprata, ka pašlaik labākais ko var darīt ir saplūst ar pūli, jo bēgšanas variantu šajā svešajā vietā viņam nebija. Lēnā garā visi gāja ārā no būra un atrodoties pie izejas Oskaram izdevās labāk aplūkot šos divus garos stāvus. Šie abi radījumi bija kādus divi ar pus metrus gari, bet samērā tievi. Mugurā bija gari, (tik gari, ka nebija pat iespējams saskatīt to pēdas) balti mēteļi ar kapuci, kura paslēpa viņu sejas ēnā. Mētelim pa vidu, gan priekšpusē, gan aizmugurē, bija pussprīdi plata, zaļa līnija un tādā pašā krāsā bija arī aproces. Un it kā tas jau nebūtu pietiekami neparasti – abi divi lidinājās sprīdi virs zemes.
Oskars izgājis no būra apskatīja apkārtni. Platforma uz kuras atradās būris neatradās uz zemes, bet gan lidinājās gaisā un to ar zemi savienoja balts tilts. Šī zemes gabala centā atradās ducis lielu un augstu kolonnu ar dažādām statujām to augšpusē. Bet kad Oskars aplūkoja šo zemes pikuci tuvāk, tad izrādījās, ka tā ir nevis zeme, bet gan maza, lidojoša sala. Un viņa platforma nebija vienīgā, kas savienojās ar šo salu, tur bija astoņas tādas pašas platformas un uz trijām no tām atradās tādi paši būri no kuriem plūda ārā visādu dīvainu radību bari. Viņš uzmeta skatu tālumā. Šeit vispār nebija zemes. Viss atradās uz lidojošām salām, bet tālumā esošā milzīgā pilsēta atradās uz paša lielākā lidojošā akmens gabala. Viss šeit bija nedabiski tīrs un kārtīgs – zāle (kur nu tā bija) bija auglīgi zaļa, platforma izskatījās kā jauna, pat būris spīdēja un laistījās.
Visi izbalinātie radījumi no visiem būriem sapulcējās un centra salas, no kurienes visi lēnām devās uz nākamo tiltu. Šis bija garš un vantīs iekārts zelta krāsas tilts. Bet Oskars vairs nevarēja šo neziņu izturēt, viņa nervi bija jau pārāk uzvilkušie un kaut kas bija jādara lietas labā.
– (Aiziet saņemies! Mums ir jānoskaidro vai šis ir sapnis vai nē. .. Tātad parasti sapnī es varu nolēkt no liela augstuma.) – Oskars nodomāja un cauri pūlim izspraucās līdz salas malai, un palūkojās lejup, – (Voou, ir nu gan augstums! Es pat nevaru saskatīt leju. Te laikam nebūs īstā vieta kur to pārbaudīt.) – viņš novērsa skatu no mākoņos tītās lejas un pagriezās pret lielajām kolonnām. – (Ja nevaru nolekt tad man būtu jāvar uzlēkt tur augšā.) – un atkal izgrūstījies cauri vienaldzīgajam pūlim, viņš piegāja pie kolonnas. Viņš paris reizes ieliecās ceļos un tad no visa spēka mēģināja atrauties no zemes. Ar pāris pārsteiguma izsaucieniem, Oskars jau atradās un kādas no zeltītajām statujām.
– Ha hā! .. Es zināju. Zināju, ka šis ir viens draņķa sapnis. – viņš patīkami, pārsteigtā balsī iesaucās un tad nopētīja pūli, kas apakšā lēnām jau sāka pārvietoties pa tiltu. Bet tad Oskars izdzirdēja dobju raga skaņu. Viens no vairākiem šeit stāvošajiem garajiem, baltos mēteļos tērptajiem svešiniekiem bija rokās paņēmis izliektu ragu un iepūtis tajā. – Es tik tiešam ceru, ka tas ir sapnis. – Oskars pie sevis noteica un norija siekalas.
Pēdējās bālās radības bija jau sagājušas uz tilta, tādējādi uz šis centra salas bija palikuši tikai apsargi un Oskars. Garie stāvi pieslīdot sastājās ap kolonnu, kuras galā viņš atradās. Tālumā izdzirdot spalgu putna ķērkšanu Oskars mazliet sarāvās un paskatījās uz skaņas avotu. Tur viņa virzienā tuvojās trīs lielie putni ar visiem spožajās bruņās tērptajiem jātniekiem.
– Nu nē, rokā jūs mani nedabūsiet! – un atspēries no statujas, viņš lēca pāri sargiem. Krītot lejā viņam vēderā parādījās šī kņudošā sajūta un piezemējoties viņš ar roku to saķēra, – Tas aizvien vairāk līdzinās sapnim. – Oskars jau atkal sarunājas ar sevi. Sargi saka savu kustību Oskara virzienā un lielie putni jau arī bija nokļuvuši ievērojami tuvāk un ar lielu ātrumu turpināja tuvoties. Oskars skriešus devās margu virzienā, kas norobežoja salas malu no bezgalīgās, mākoņainās debess malas. Nonācis pie tām viņš pārliecās pāri un atkal palūkojās lejup šajā nebeidzamo mākoņu klājā.
– Nu ko! Vai nu tagad vai nekad! – un uzkāpis uz margām Oskars pagriezās pret aiz vien tuvāk nākošajiem pretiniekiem. Un ar roku nodevis tiem sveicienu (lai arī vienu brīdi bija domājis parādīt viņiem vidējo pirkstu, bet pārdomāja, jo varbūt viņi nemaz nav nekādi sliktie puiši) viņš atmuguriski gāzās lejā. Krītot viņš redzēja, kā putni pikē lejā, lai noķertu viņu, bet kad jau bija nonācis līdz miglā tītajiem mākoņiem – tie viņam pārstāja sekot. Cik ilgs bija kritiens, viņš nevarēja pateikt. Bet viss lēnām kļuva aizvien tumšāks, tumšāks, tumšāks ...
Viņš skatījās uz savu sarkaniem rakstiem notetovēto roku, kurā kāds cits bija iedūris adatu, kuras galā bija neliels cilindrisks konteineris ar zilu, vizmojošu šķīdumu iekš tā ievietotajā kapsulā. Svešiniekam nospiežot pogu tā augšdaļā, šķidrums ieplūda rokā. Iztukšoto kapsulu viņš izmeta ārā un ievietoja šajā cilindrā citu kapsulu ar dzeltenu vizmojošu šķīdumu. Un kad bija to ielaidis rokā, radījums savu cilindrisko ierīci ievietoja savas jostas kabatā, kura jau bija pārbāzta ar visādām dīvainām lietām.
– NU, TAS TĀ KĀ BŪTU VISS. – radījums skaļā balsī teica, mēģinot pārkliegt vēja radīto gaudojošo troksni.
Vīrietis pārbrauca ar roku pāri dūriena vietai un nolaida uzrotītā krekla piedurkni lejā. Viņš palūkojās augšup pret garo būtni. Tur stāvēja kādu pusmetru garāks, bet samērā tievāks radījums. Āda viņam bija zilpelēkā krāsā, galva forma bija šaura, bet gara. Uz acīm viņam bija apaļas, noslēgtas aizsargbrilles un mugurā bija veste ar neskatāmām kabatām, kurās bija sabāzts visādas mantas un ierīces. Radījums atgādināja kādu traku, ģeniālu izgudrotāju.
– NU KO! TAD LAIKAM BŪTU LAIKS DOTIES! – viņš negribīgi skaļi noteica skatoties uz garo būtni.
Garais neizturējis un paceļot viņu no zemes cieši apskāva.
– LAI TEV VEICĀS BRĀL’! – svešinieks skaļi noteica un palaida viņu vaļā.
– VEIKSME TIEŠĀM BŪS VAJADZĪGA!
– NEUZTRAUCIES! NE VELTI MĒS ŠIM JAU ESAM SIMTS REIZES GATAVOJUŠIE! VĒL VAIRĀK GATAVS TU NEVARI BŪT! – garā radība atbildēja un ar roku norādīja, lai viņš dodas tajā virzienā.
Vīrietis vēl pēdējo reizi uzmeta skatu apkārtnei, kura bija viens milzīgs ar asām sārti kristāliskām klintīm klāts putekļains klajums, kura malu traucēja saskatīt vēja nestās smiltis. Vējš bija skaļš un spēcīgs, sev līdzi nesot sīkas putekļu daļiņas tas pazuda dziļajā bezdibenim līdzīgajā caurumā.
Viņš pagriezās un lēnām devās bezdibeņa virzienā un nonācis pie tā viņš vēl pēdējo reizi paskatījās savā atspulgā pa labi uz sārtā kristāliska ieža. Pretī ar tumšām, gandrīz vai melnām acīm, kurās zīlīšu vietā bija tikai divi viens iekš otra esoši zelta krāsas apļi, lūkojās, pēc skata nedaudz virs gadiem trīsdesmit, veca vīrieša seja. Šos bīstamā paskata vaibstus klāja pusgara, tumša bārda un uz noskūtās galvas atradās sarkanu rakstu zīmju tetovējums. Pārbraucis ar roku pāri savai galvai viņš novērsās no sava atspulga un lēnām turpināja savu ceļu cauruma virzienā. Nostājies uz kraujas un skatoties bezdibenī, viņš redzēja kā tā dzīlēs, kā tādā virpulī griežas sarkanas un dzeltenas gaismas gredzeni. Viņš pacēla savu roku un sakrustoja pirkstus.
– LAI VEIKSME IR AR TEVI! – novēlēja garais radījums, cenšoties pārkliegt gaudojošo vēju.
..................Viņš ievilka pāris reizes gaisu un uzmundrināja sevi, – Tu to vari. Tu to izturēsi. Tas droši vien ellīgi sāpēs, bet tu to pārdzīvosi. Es to zinu. Savādāk nemaz nedrīkst būt. Es šim visam esmu tik ilgi un sūri gatavojies. Un ceru, ka par dažiem pieņemtajiem lēmumiem, mani pārāk bargi netiesāsi. – Viņš pasmaidīja un ar galvu pa priekšu metās iekšā, šajā krāsaino gaismas virpuļu bezdibenī.
Oskaram atjēdzoties un atverot acis viss bija pilnīgā piķa melnā tumsā.
