(Sākums) ... 12.daļa < 13.daļa > nākamā daļa
Žanrs: Fantāzija + Zinātniskās fantastikas elementi
Uhhh, zinu jau zinu, ka ilgi jums nācās gaidīt. Sapratu, ka rakstīt ir sasodīti grūti, it sevišķi tādam kam vārdu krājums ir kā akmens laikmeta cilvēkam.
Vienu vārdu sakot bija uznācis neliels pesimistisks slinkums, bet nu tagad ar to vajadzētu būt cauri 
Un kā vienmēr gaidu kritiku un visa veida nepilnību uzrādīšanu, un citus ieteikumus. :)
.
.
13.daļa
............– OSKAR! – Elza iekliedzās un metās viņu noķert pirms viņš ir atsities pret zemi.
............Viņa mēģināja Oskaru saķert, bet viņa negaidīti lielais svars norāva sev līdzi Elzu un abi ar blīkšķi nogāzās zemē. Nostūmusi Oskaru no sevis nost un ar roku aizsegusi sev acis, viņa pieskrēja pie aizkariem un aizvēra tos.
............– Pie velna, cik tu sver? – viņa atgriezās pie Oskara, notupās blakus viņam un palūkojās sejā. Aizvērtās acis bija stipri apsārtušas.
............– Tu tak man tagad te netaisies nomirt, ko? – Elza pārbaudīja pulsu – viņš bija dzīvs. Viņa piesteidzās pie galda un paņēma stikla paleti, kas bija nedaudz lielāka par viņas plaukstu un nobraukusi ar pirkstu pa melno joslu tās sānā, lai to aktivizētu un visa puscaurspīdīgā palete kļuva par ekrānu. Tad atvērusi uz galda mazu lādīti, viņa no tās izņēma zelta krāsas monētai līdzīgu priekšmetu un ielika to tam paredzētajā iedobē uz ekrāna. Veikusi pāris darbības uz tā, viņa gaidīja, līdz beidzot uz ekrānā parādījās Makhi smaidošā seja.
............– Elza, vai tu kaut ko aizmir ... – Makhi palika pusvārdā.
............– Man vajag tavu palīdzību! Es nezinu, kas notika, bet Oskars nokrita bezsamaņā un viņa acis ir stipri apsārtušas! – Pēc šī Elzas paziņojuma, draudzīgais smaids no Makhi sejas pazuda.
............– Tūlīt būšu klāt!
............Pēc neilga laika Makhi bija klāt, velkot aiz sevis gaisā lidojošas nestuves, uz kurām bija uzlikta paliela, balta ādas soma. Viņa piesteidzās klāt Oskaram un notupās pie viņa. Elza tupēja Oskaram otrajā pusē un bija palikusi zem viņa galvas salocītu apģērba gabalu.
............– Tagad izstāstīti, kas notika!
............– Nav ne jausmas. Kad atgriezos no blakus telpas, viņš vienkārši stāvēja pie loga un raudzījās pa to ārā. Un tad ne no šā, ne no tā sāka gāzties zemē. – Elza ar noraizējušos skatienu turpināja uzlūkot Oskaru.
............Makhi pavēra viņa apsārtušo plakstiņu, lai novērtētu acs stāvokli. Bija pazudusi Oskara pelēkzilo acu krāsa un nu baltais acs ābols bija iekrāsojies viegli pelēkā krāsā, tāpat kā zīlītes.
............– Hmm, neko tādu es neesmu redzējusi... Vispirms uzlikšu kompreses uz acīm. Izskatās, ka pie vainas būs saules gaisma. Nezinu kas un kāpēc, bet vēl pirms brīža mēs arī domājām, ka viņš ir parasts cilvēks. – Makhi nolaida nestuves uz grīdas un paņēma somu.
............– Bet tev taču izdosies viņu saārstēt? – Elzas balsī bija manāms satraukums.
............– Godīgi sakot – nav ne jausmas. Jā, es zinu daudzas zāles un veidus kā ārstēt. Bet, ja es nezinu ar ko man ir darīšana tad ārstēt kļūst grūtāk. Pagaidām situācija neizskatās labi un mēs varām tikai cerēt, ka viņš nezaudēs redzi. – Viņa no somas bija izņēmusi divas zilas krāsas lupatiņas un salocīja tās. Samitrinājusi ar zāļu šķīdumu, viņa uzlika kompreses Oskaram uz acīm un uzlika elastīgu auduma saiti ap galvu tādējādi neļaujot kompresēm nokrist.
* * * * *
............Nogādājušas Oskaru tajā pat medicīnas kabinetā, kur viņam tika uzstādīts valodas disks, abas, katra aiz sava gala, satvēra Oskaru un nocēla viņu no nestuvēm uz procedūru galda.
............– Ir nu gan viņš smags! – Nopūtās Makhi.
............– Vai ne!? Es arī biju pārsteigta kad mēģināju viņu noķert.
............– Viņš sver vismaz divas reizes vairāk, nekā vajadzētu. – Makhi secināja.
............– Ja tā padomā tad viņš ieminējās par to, ka locekļos esot tāda smaguma sajūta, bet es tam īpašu uzmanību nepievērsu un novēlu visu uz pēckomas vājumu.
............Makhi devās uz savu kabinetu, – Es mēģināšu atrast kaut ko ar ko varētu ārstēt acis .. ja man vispār kaut kas tāds būs. – Iegājusi savā kabinetā, Makhi sāka pārmeklēt visas skapju atvilktnes un kastes. Pēc neilgas un mazliet haotiskas meklēšanas viņa bija kaut ko atradusi.
............– Tad re’kur tu man biji noslēpies! – Makhi iesaucās un no skapja augšas tikko noceltās kastes izņēma brūnu futrāli, kurā atradās brilles. To viena, mīksta materiāla puse nodrošināja labu izolāciju ap acīm – tādu pat kā peldētājam viņa brilles, tikai tās bija pilnībā aizklātas, bez ierastajiem stikliņiem, un pa ventilim virs katras to puses. Nolikusi savu atradumu malā, Makhi ķērās pie zāļu maisījuma receptes meklēšanas. Piegājusi pie augstā grāmatu skapja, viņa ar acīm sāka meklēt sev vajadzīgo grāmatu ar pirkstu velkot līdzi.
............– Nē, nē, nē... o, re kur ir! – Makhi uzlūkoja to ciešāk un tā no augšējā plaukta izlidoja ārā tieši viņas rokās.
............Veca, bieza grāmata. Uz apbružātajiem pelēkās ādas vākiem ar zelta krāsas burtiem bija rakstīts „Zālītes un citas lietas vieglu traumu gadījumos”. Nolikusi grāmatu uz galda viņa sāka to šķirstīt līdz atrada meklēto lapaspusi. Iegaumējot recepti, Makhi sameklēja visas nepieciešamās zālītes, viņa salika tās uz galda.
No skapja, viņa izņēma vienu no saviem ķīmijas trauku komplektiem. Tas sastāvēja no diviem cilindriskiem stikla traukiem, kurus savā starpā savienoja tāda pat materiāla caurule. Pirmajā traukā tika sabērts receptei nepieciešamais daudzums zālīšu. No plaukta tika nocelts neliels, noslēgts metāla trauks. Ar neliela kausiņa palīdzību, viņa no tā izzvejoja mazu baltu lodīti un, iemetusi to pie zālītēm, Makhi uzlika stikla traukam vāku. Mazais apaļais brīnums jau pēc īsa mirkļa sāka tvaikot ārā, līdz pilnībā bija pārvērties par baltu dūmu mutuli, kas lēnām nolaidās trauka dibenā pie zālītēm, kur no tām izsūca visu spēku, atstājot tikai to brūni sačokurojušās atliekas. Nu jau bronzas krāsas dūmi pacēlās augšup un pa cauruli aizplūda uz otru, ar ūdeni pildīto trauku. Bronzas krāsas mutulis apmetis pāris lokus jaunajā traukā, sāka lēnām sēsties lejā un tiklīdz tas skāra ūdeni, tā uzreiz, kā neredzama spēka pievilkts, nozuda tajā un lika šķidrumam pieņemt savu nokrāsu. Ārstnieciskais maisījums bija gatavs.
Makhi piepildījusi lielu šļirci ar šo jauniegūto zālīšu spēka piesātināto šķidrumu un paķērusi melnās „peldētāja” brilles, devās pie pacienta. Noņēmusi uzliktās kompreses, viņa vēlreiz apskatīja Oskara acis. To nokrāsa bija palikusi vēl pelēkāka un acu zīlītes vairs nebija saskatāmas.
– Kā izskatās? – Elza tas viss nebija diez ko satraucis.
– Neko labu es tev nevaru pateikt. – Makhi aizvēra Oskara acs plakstiņu un pievērsās Elzai, – Paveiksies, ja viņš nezaudēs redzi. ...Es nesaprotu, kā saule varēja tik radikāli iedarboties uz viņa acīm? Nezinu nevienu, kas tā reaģētu uz gaismu. Vai jūsu pasaules zvaigzne ir savādāka?
– It kā nē. Vismaz es atšķirību nejūtu.
– Vai pirms tu viņu atvedi pie mums, ar viņu tika veiktas kādas procedūras ...kaut kādi eksperimenti?
– Es par tādiem neko nezinu, bet es jau arī nemaz tik bieži viņu neapciemoju. Vai tiešām tu domā, ka ...
– Nezinu ko domāt. – Makhi nopūtās, – Es pat nevaru izteikt nevienu minējumu. ...Piedod, Elza, bet man tiešām nav ne mazākās nojausmas.
Makhi uzvilka Oskaram melnās brilles un kārtīgi tās nostiepa, tā, lai pat gaiss netiktu garām, un ar šprices palīdzību piepildīja brilles, caur atverēm to augšpusē, ar tikko pagatavoto zālīšu brūvējumu.
– Darīts. Tas tā kā būtu viss ar ko es viņam pašreiz varu palīdzēt. Pārvedīsim viņu uz palātu un gaidīsim kad viņš atjēgsies.
