(Sākums) ... 10.daļa < 11.daļa > nākamā daļa
Žanrs: Fantāzija + Zinātniskās fantastikas elementi
Nākošā daļa ir klāt. Tagad rakstīšana iet kaut kā lēnāk, jo brīžiem sanāk nosēdēt stundu un tikai vienu teikumu uzrakstīt - nesanāk uz papīra dabūt virsū to ko gribētos redzēt.
Varbūt kāds gudrāks var pateikt - vai šitā vēl aizvien ir zinātniskā fantastika?
Un kā vienmēr gaidu kritiku un visa veida nepilnību uzrādīšanu, un citus ieteikumus. :)
11.daļa
............Oskars bija mazā nesaprašanā un nevarēja saprast vai gadījumā nav pārklausījies.
– Dvēsele? TĀ Dvēsele? Kā tad to var noteikt?
............– Es nebūšu tā, kas tev varēs sniegt pilnvērtīgu atbildi, bet vienu es tev varu pateikt – šī pasaule ir tik dīvaina, ka es sen vairs lieki neapgrūtinu savas smadzenes par tādām lietām un vienkārši pieņemu to. – Elza paņēma rokās kastīti un piecēlās no krēsla, – Tagad aiziesim tev pievienot tulkošanas ierīci.
............Tajā brīdī atsprāga vaļā durvis un pa tām iebrāzās baltā halātā tērpta persona. – „Mis Eisenberga, ko tieši jūs vēlējāties panākt man nepasakot, ka pacients ir pamodies?! ” – paceltā balsī ierunājās vīrietis, kurš pēc izskata pilnīgi noteikti nebija no Zemes. Diezgan spēcīga paskata un augumā kaut kur ap metru astoņdesmit, bronzas krāsas āda un rokām tikai četri pirksti, apavus viņš nenēsāja, jo pēdu izmērs bija ievērojams un kāju forma bija kā dzīvniekam. Seju rotāja bieza, pusgara, sārta bārda, bet galvas forma bija plata un mazliet saspiesta, virs acīm veidojot palielus izciļņus, kuri pazuda pie deniņiem, deguns bija plats un diezgan plakans, bet acis kā cilvēkam, tikai iespējams mazliet lielākas. Uz galvas viņam matu nebija, bet galvai pa vidu, vienā rindā bija izauguši kāds ducis trīs centimetri garu ragu. Ausis bija pieguļošas galvai un viņam bija izteikti asi zobi. Brilles pašlaik bija uzceltas augšā un turējās uz izteiktajām galvaskausa kontūrām ap acīm.
............– Viņš ir viens no tām personām par kurām es tev iepriekš stāstīju. – Elza pieklusinātā balsī pateica Oskaram un tad pievērsās viesim un pasmaidīja, – „Doktor Kahn, kāds prieks jūs redzēt. Es tikai nesaprotu par ko jūs esat tā satraucies? Es jums to rīt būtu paziņojusi.”
Bet Kahns pa to laiku bija apgājis ap krēslu aiz kura lielās atzveltnes bija paslēpies Oskars, – „Tas ir viņš .. tik tiešām viņš .. es nespēju noticēt. Kāda ir pašsajūta, jaunas cilvēk?! ” – Tagad Kahna sejā bija parādījusies tāda pati izteiksme kā bērnam, kurš būtu ieraudzījis kaut ko brīnumainu.
............– „Kahn!” – viņa mēģināja sasaukt viņu, bet izskatījās, ka Kahns ir pārāk aizrāvies ar „objekta” izpēti, – „KAHN!” – un tikai pēc otrā sauciena viņš paskatījās uz Elzu, kura rokās turēja pavērto kastīti ar valodas disku. Kahns vēlreiz uzmeta skatienu Oskaram un tad atpakaļ pie Elzas.
............–„Ou! .. piedošanu, aizmirsās. Nu tad ejam to ierīci ātrāk uzlikt, lai varu sākt izmeklēšanu un iztaujāšanu, un ...”
............– „Man ir cits priekšlikums. Mēs uzliksim ierīci un šodien liksim viņam mieru, lai aprod ar situāciju un apkārtni. Un rīt varēsiet viņu iztaujāt un izmeklēt.”
............– „Rīt? Kā jums liekās kā es varēšu sagaidīt rītdienu? Kā lai es sagaidu, ja kaut kas tāds vēl nekad nav redzēts? Un pie tam – kāpēc gan jums būtu teikšana šajā jautājumā? Ja es pareizi atceros tad viņš ir parādā par savu aprūpi!” – Kahna seju no bērnišķīgā prieka bija nomainījusi neapmierinātība.
............– „Parādā?!” – arī Elzas sejā pazuda smaids un viņa kļuva diezgan dusmīga, – „Ja ES pareizi atceros tad vieta kur viņš pavadīja šos piecus gadus ir iekarota un tie kam viņš varētu būt pateicīgs vairs nav pie varas uz tās salas! Un jums pateicīgs viņš varētu būt tikai tad, ja jūs viņam būtu palīdzējuši aiz laba prāta nevis aiz tīri zinātniska aprēķina un intereses. Un personīgi TU viņu nemaz neaprūpēji!” – Elza atslāba un kad sejā parādījās neitrāla grimase, viņa turpināja mierīgā balsī, – „Mans priekšlikums ir tāds, ka šodien uzliekam tulkošanas disku, kuram kā zināms būs vajadzīgas vairākas stundas, lai viņš varētu visu saprast, un rīt viņš jau apradis ar apkārtni varēs uz jūsu jautājumiem atbildēt daudz mierīgāk un labāk, un arī nebūs tik izbijies par jūsu citām pārbaudēm. Kā būs?”
............Doktors Kahna sejā bija liela neapmierinātība un viņš turpināja savu dusmīgo acu kontaktu ar Elzu, bet tad apdomājis viņas teikto, nolaida acis un neapmierināti nopūtās, – „Labi, lai notiek .. šodien sagatavošos, BET rīt no paša rīta esiet gatavi.” – Viņš pagriezās pret Oskaru un vēlreiz viņu aplūkojis, izgāja no kabineta.
............Oskars pagriezās pret Elzu, – Kas tas bija? Izskatījās diezgan iekarsis.
............– Tas bija doktors Kahns, lai arī kā viņš izskatītos, viņš ir diezgan labs speciālists savā jomā. ...Šodien mums ir jāuzliek šis valodas disks un tad varēsi atpūsties un apskatīt apkārtni, bet rīt no rīta viņš tevi izmeklēs.
............– Tas tur? Diez ko draudzīgs jau nu neizskatījās. Tas ir obligāti jādara?
............– Ja gribi kaut ko vairāk uzzināt par notikušo tad jā .. un pie tam tu no viņa vaļā netiksi līdz neļausi sevi izmeklēt. – Elza pasmaidīja.
............Oskars paskatījās uz kastīti, kas bija viņas rokās un paskatījies uz Elzu jautāja, – Vai tas man palīdzēs saprast pārējos?
............– Pilnīgi pareizi un jau pēc gada tu varēsi to nomainīt pret citu valodas disku, jo šo valodu ap to laiku jau būsi apguvis. Tā šī ierīce strādā.
............– Skaaaidrs. – Oskars gari noteica, tad paņēma biezi zaļā dzēriena glāzi un to iztukšoja, un lēnām piecēlās, lai sekotu Elzai, – Ķermenis gan vēl nav pilnīgā darba kārtībā.
............– Tās nebūtu nekāds brīnums, ..bet kas tev tā liek domāt?
............– Viss ķermenis vēl liekās ļoti smags .. rokas, kājas ..
............– Speciāliste jau neesmu, bet tā tas varētu arī būt. ..Labi dodamies tev piestiprināt šo ierīci.
* * * * *
............Oskars ar Elzu jau atkal bija nokāpuši divus stāvus zemāk un kā varēja spriest tad viņi atradās pagrabstāvā, jo nevienu logu viņš te neredzēja, tieši tāpat kā telpā, kurā viņš pamodās. Bet gaiteņa gaišais tonis un labais apgaismojums neradīja to nomācošo sajūtu kādu varēja gaidīt atrodoties pagrabā.
............Ķirurģiskais kabinets bija neliels, bet to ar blakus esošo lielo palātu savienoja platas divviru durvis. Sienas baltas un grīda pelēka, tādās krāsās acīmredzot bija visas telpas. Kabineta vidu atradās divi galdi, uz kuriem acīmredzot guldīja pacientus, savukārt virs tiem bija lampas, kurās kvēlspuldžu vietā bija apaļas nezināma materiāla lodes. Vēl vienas durvis veda uz blakus telpu. Tā bija pilna ar grāmatu plauktiem, skapjiem un dažnedažādiem ķīmisku vielu taisīšanas iekārtām. Telpas galā pie rakstāmgalda sēdēja kāda persona, kas cītīgi kaut ko pierakstīja. Elza piegājusi pie pavērtajām durvīm un piebungāja. Persona pagriezās un palūkojās, kurš viņu ir iztraucējis.
............– „Elza! Kāds prieks tevi redzēt.” – priecīgā balsī iesaucās sieviete. Šī sieviete bija no tās pašas rases kā mazā meitene – tā pati dzeltenzaļā ādas krāsa, ķiršu krāsas acu zīlītes un galvā tāda pati cepure tikai gaiši zaļā krāsā, tāpat kā halāts, bet uz acīm šauras taisnstūra veida brilles. Acu forma bija mazliet asāka kā cilvēkiem un arī mazliet garāka. Vieta kur deguns saiet ar pieri bija izteiktāka, tādējādi liekot skatienam izskatīties niknākam. Bet pārējā auguma forma neatšķīrās no cilvēka.
............– „Sveika Makhi, atvedu tev kādu kam vajag valodas disku pielikt.” – To pateikusi viņa pagāja malā no durvīm, lai parādītu Oskaru. Makhi kādu brīdi ar tukšu sejas izteiksmi lūkojās uz Oskaru.
............– „Tas .. tas taču ir ...” – Makhi nevarēja pabeigt teikumu un palūkojās uz Elzu, kura tajā brīdī smaidīja un piekrītoši pamāja ar galvu. – „Neticami! .. Un es visu laiku domāju – ko jūs tur varat ņemties, tāpat nekas nemainīsies un ļaujiet tam ķermenim mierīgi nomirt. Bet iedomāties, ka ..”, – Viņa piecēlās kājās noņēma brilles un pietuvojās Oskaram. – „Tagad es savā dzīvē esmu visu redzējusi!”
Lai arī no pamošanās brīža ir pagājušas nedaudz vairāk kā divas stundas, Oskars jau bija paspējis sajusties kā visu notikumu epicentrs un tas viņam nemaz tik dikti pie sirds negāja. Bet pagaidām viņš par to īpaši neuztraucās, jo izskatījās, ka neviens neko sliktu negrib.
Oskars tikanoguldīts uz sāniem, uz viena no galdiem. Viņš bija saņēmis anestēzijas poti un tikmēr Makhi viņam pie galvaskausa aiz labās auss, veicot pāris mazus iegriezumus, piestiprināja pamatni pie kuras turpmāk varēs pievienot valodas diskus. Kamēr Makhi cītīgi darbojās, tas viņām abām neliedza aizrautīgi apspriest dažādus notikumus un pēc runas gaitas varēja secināt, ka abas ir diezgan labas draudzenes, bet Oskaram tas viss vēl aizvien bija tāpat kā klausīties divu ķīniešu dialogu. Kad ierīce bija uzstādīta, Makhi virs brūces ar pirkstiem gaisā sāka kaut ko tā kā kaut ko pīt vai spēlēt neredzamu instrumentu. Viņa pārstāja savu sarunu ar Elzu un sejā līdz šim esošo smaidu nomainīja nesaprašana.
– „Hmm!” – un viņa atkal atkārtoja savu darbību ar pirkstiem, bet izskatījās, ka viņa ar kaut ko nav apmierināta.
– „Vai kaut kas nav kārtībā?”
– „Es nevaru sadziedēt .. neko nesaprotu.” – Makhi novērsās no Oskara un atrotījusi savas kreisās rokas halāta piedurkni, viņa ar vienu no asajiem darbarīkiem iedūra sev rokā.
– „Ko tu dari?” – Elza neizpratnē jautāja.
– „Pārbaudu vienu lietu.” – Ar labās rokas pirkstiem viņa atkārtoja tās pašas darbības un gaisā ap pirkstiem sāka veidotie un vīties dūmakaini zeltainas krāsas gaismas loki, kas pēc tam iegājuši brūcē lika tai uz vietas sadzīt. – „Strādā. Bet tad kāpēc ...” – Viņa vēlreiz pievērsās Oskara galvai, bet atkārtojot iepriekšējās darbības nekas nenotika, pat gaismas loki neizveidojās. Viņa paskatījās uz Elzu.
– „Vai kaut kas ir noticis?” – Elza lūkojoties pretī Makhi jautāja.
– „Kaut kas ir ne tā.., bet es īsti neesmu pārliecināta ..” – viņa piecēlās un iegāja savā kabinetā. Kaut ko meklēdama viņa vēra vaļā vienu rakstāmgalda atvilktni pēc otras un kad tās lietas tur nebija viņa ķērās pie skapja lielajām atvilktnēm.
Elza piegāja pie kabineta durvīm un jautāja, – „Ko tu gribi atrast?”
– „Purnavas kristālus.” – sieviete atbildēja pat nepaskatoties uz Elzu, bet tikai turpinot rakņāties pa lielajām atvilktnēm. – „Re ku ir!” – Viņa no atvilktnes izvilka mazu lādīti. Atvērusi to un pārliecinājusies, ka viss ir savā vietā, viņa devās atpakaļ uz procedūru telpu, pa ceļam no zāļu skapīša paņemot mazu pudelīti un paspraucoties garām Elzai, kura vēl aizvien stāvēja durvju ailē un neizpratnē nolūkojās uz Makhi.
– „Kas tas ir?” – Elza pajautāja un tad sekoja viņai.
– „Izskatās, ka tu neko neesi dzirdējusi par šiem Purnavas kristāliem. Nāc, pati varēsi izmēģināt uz sevi, bet vispirms apstrādāšu brūci.”
Oskars tikai mierīgi tur gulēja un par jezgu, kas apkārt notika īpaši neuztraucās, jo galva bija pilna citu domu. Makhi bija piegājusi pie Oskara un nolika lādīti un pudelīti uz instrumentu galdiņa. Pudelītes korķī bija iestrādāta pipete un ar tās palīdzību Makhi uzpilināja dažus pilienus šī šķidruma uz Oskara brūces aiz auss. Asinis ap brūci sarecēja un tā pārvilkās ar kreveli. Nolikusi pudelīti malā viņa atvēra lādīti. Tās iekšpuse bija izpolsterēta ar melnu oderi un tajā bija sabērti vairāki mazi, piramīdveida, dzidri un bezkrāsaini kristāli. Viņa izņēma trīs kristālus – vienu paturēja sev, bet divus kristālus iedeva Elzai, – „Vienu iedod viņam un pasaki, lai viņš to saspiež saujā, un kādu brīdi tā patur, bet otru paņem sev un izdari to pašu.”
