Ēnu grāmata (10.daļa)8

..............– Nu, tad laikam sākšu ar sevi. Par mums, vampīriem, uz Zemes ir izveidojušie daudz dažādi mīti, bet patiesība ir pavisam savādāka...

Elza bija tā saucamo Izraidīto pēctece. Tā kā Zeme bija pasaule bez enerģijas jeb pareizāk sakot pasaule, kas enerģiju pati tērēja atšķirībā no šīs pasaules – Patrimas, kas enerģiju deva, tad Zeme bija ideāla trimda vieta enerģijas lietotājiem.

– Tātad Zeme kļuva par sava veida cietumu patrimiešiem?

– Tā varētu teikt. Milzīgs atvērtā tipa cietums.

Elza ir ceturtās paaudzes vampīrs un viņas dzimtas aizsācēji uz Zemi tika izsūtīti jau iepriekšējās tūkstošgades sākumā. Ja agrāk cilvēkam pret visu savādo un atšķirīgo bija salīdzinoši mierīga attieksme tad to nevarēja teikt par pēdējiem diviem gadu tūkstošiem. Pēc gadsimtiem ilgas Izraidīto medīšanas, ko veica reliģiozie fanātiķi, lielākā daļa no atnācējiem apvienojās grupās un izveidoja dažādas slepenas brālības un ordeņus, lai izdzīvotu. Arī Elzas ģimene bija vienā no šādiem ordeņiem un izmantojot gadsimtu gaitā saglabātās zināšanas par Pārejām – tā šeit tiek saukts portāls starp pasaulēm, jeb planētām, viņi uzmanīja vai nākotnē atkal neizveidojas jauna pāreja ar Patrimu.

– Ceturtā paaudze? Cik tad ilgi jūs dzīvojat? – Oskars jautāja.

– Uz Zemes mūsu dzīves ilgums ir ap trīssimts gadu, bet Patrimā tas var sasniegt pat sešsimts gadu.

– Ar ko tad Zeme ir sliktāka? – Viņš kļuva ziņkārīgāks.

– Uz Zemes mums trūkst Enerģijas. Līdz ar to mūsu ķermeņi ātrāk noveco. Un ja mēs vēl papildus nedzertu asinis tad novecošana būtu tikpat ātra kā normālam cilvēkam.

– Man īstenībā tagad ir pilna galva dažādu jautājumu par jūsu rasi, bet es laikam mēģināšu tos apvienot vienā: Vai tas ko es varētu zināt par vampīriem ir patiesība?

– Nē. Vari droši aizmirst visu ko zini. – Elza bija diezgan apmierināta, ka Oskars nenobombardēs viņu ar kaudzi stulbu jautājumu.

– Tad varbūt tā ļoti īsi un vispārēji vari apgāzt dažus no man kā cilvēkam zināmajiem pieņēmumiem?

– Bet, protams. – Elza piebrauca ar savu krēslu tuvāk pie galda un uzlikusi savas rokas uz galda, viņa sakrustoja tās pirkstus un turpināja stāstāmo, – Mums lomkas no asiņu nedzeršanas nesākas, tas ir tikai un vienīgi līdzeklis ilgmūžībai un sava spēka uzturēšanai. Saulē mēs par pelnu čupiņu nepārvēršamies, bet tā arī nav diez ko patīkama. Neesam miruši un šis tev būtu jāatceras ne tikai par mums – ja kāds ir miris, tad viņš ir miris, un beigta balle! Tā, kas tad vēl tur bija... ak, jā, sīpoli, krusts, svētais ūdens – muļķības. Bet, protams, ka jau jebkurai dzīvības formai ir dabā sastopamas dažādas zālītes, kas ir indīgas. Koka krusts sirdī – vari jebko ietriekt sirdī un jebkurš būs pagalam, ja vien viņam vispār ir sirds. Sudrabs nav nāvējošs, bet gan tikai kavē ievainojumu sadzīšanu, bet tas nav vienīgais materiāls, kas uz to ir spējīgs. Esam daudz spēcīgāki un ātrāki par cilvēkiem, bet ne tik nedabiski pārspīlētā veidā kā to patīk parādīt filmās. Kas attiecās uz pārvēršanos par vampīru pēc sakošanas, tad visā visumā tās ir muļķības. Tīri teorētiski to var izdarīt, bet tas ir garš un sarežģīts process, kura rezultātā kāds tik un tā nekļust par pilnvērtīgu vampīru. Tas it kā īsumā būtu viss.

– Izklausās, ka jums nemaz nav trūkumu, ja neskaita to, ka jāaizmirst par sauļošanos pludmalē?

– Tā arī ir. Bet tā tu vari teikt par vairākām rasēm, ja tās salīdzina ar cilvēku tīri pēc fiziskajām spējām. Bet nu labi, pietiek par mani ...

Uz Zemes pirms deviņiem gadiem parādījās pirmās pazīmes par jaunas Pārejas dzimšanu. Kopš tā laika ordenis bija uzmanījis Austrumeiropu, un liktenīgajā dienā kad parādījās portāls, viena no ordeņa grupām uztvērusi milzīgu enerģijas starojumu devās tā virzienā. Un tā Elzas vadītā grupa nokļuva tur tieši laikā pirms Oskars būtu saņēmis liktenīgo otro dūrienu no ķirzakas. Tā kā Oskara ievainojums bija nopietns tad nu grupa nolēma, bet ne vienbalsīgi, ka ņems viņu līdzi. Nokļuvuši pašiem tik svešajā Patrimā, grupa uzskrēja virsū vietējiem karotājiem, kuri, pēc nelielas izskaidrošanās, palīdzēja un nodrošināja ārstēšanās vietu. Pēc kāda laika Elza bija atradusi vietu, kur medicīna bija augstākā līmenī nekā tajā ciematā. Un nogādāja Oskaru pilsētā, kur viņš pavadīja pēdējos piecus gadus.

– Es, protams, esmu pateicīgs, bet vai drīkst vaicāt kāpēc tu tā nopūlējies lai palīdzētu pilnīgam svešiniekam?

– Sākumā jau sirdsapziņa neļāva pamest mirstošu cilvēku mežā. Tad nogādājot tevi Patrimā, mēs tikām pavadīti uz tuvējo ciematu, kur tevi apārstēja vietējais šamanis. Un tajā brīdi manas rūpes beidzās.. ja vien nebūtu tas šamanis to pateicis, – teikuma beigas Elza nobeidza klusāk, it kā tas nebūtu bijis domāts Oskaram, un ieslīga atmiņās par to dienu.

– Un ko tad...

Elza atgriezās realitātē un pārtrauca Oskara jautājumu, lai uz to nebūtu jāatbild. Tā vietā viņa vienkārši turpināja savu iesākto notikumu izklāstu. Bet Oskars nopratis, ka viņa negrib atbildēt, vairs necentās šo jautājumu neuzdeva.

Savukārt pirms pieciem mēnešiem situācija tajā apkaimē, dēļ kara stāvokļa, kļuva nestabila un Elza nolēma Oskaru pārvest uz kādu attālāku un drošāku vietu. Un tā Oskars nokļuva uz šīs salas, šajā pilsētiņā.

– Tas tā kā būtu neliels ieskats tajā kā tu šeit nokļuvi. Bet kas attiecās uz lielākajiem notikumiem pēdējās tūkstošgades laikā uz Patrimas un kā tas ir saistīts ar Zemi, tad ...

Zeme bija vieta, kur Izraidītie zaudēja lielāko daļu, ja pat ne visu savu spēku. Vismazāk tas ietekmēja tādus enerģijas lietotājus, kurus tā bija apveltījusi ar fiziskām atšķirībām un spējām. Un tieši no šādiem Izraidītajiem arī ir radušies dažādi mīti – vilkači, vampīri, minotauri, un citi mītiskie radījumi no dažādu tautu leģendām. Citi viņiem piedēvēja dievišķu izcelsmi, bet citi atkal sātanisku. Rietumu sabiedrība it sevišķi bija jūtama visa citādā izstumšana no sabiedrības.

Toreiz no Zemes atpakaļceļa nebija, tā kā Pāreju bija iespējams aktivizēt tikai no Patrimas. Izsūtītie parasti bija noziegušies kaut ko nopietnu vai vienkārši bija ne tā patikuši ietekmīgām tā laika personām. Bieži vien Izraidītajiem līdz devās arī viņu ģimenes.

– Un ko tieši bija izdarījuši tavi senči, ka viņus izraidīja uz Zemi?

– Par iemeslu bija pavisam parasta mīlestība starp diviem augstdzimušiem vampīriem, pret ko bija viņu vecāki un tā abus mīlētājus izsūtīja trimdā uz Zemi. Tā vismaz mani vecāki stāstīja.

Šīs Pārejas starp pasaulēm ir tik senas, ka nav pat saglabājušas vēstures liecības kad tās parādījās pirmo reizi.

Apmēram pirms deviņsimts gadiem notika katastrofa, kas ļoti smagi ietekmēja Patrimu. Neviens īsti nezin, kas bija pie vainas, bet visas Pārejas izgāja no ierindas un nevis vienkārši, bet ar lielu iznīcinošu spēku. Tā kā pārejas bija milzīgas enerģijas avoti, tad ap tām tika celtas lielas pilsētas, kuras bieži vien bija valstu vai impēriju galvaspilsētas. Šajā pašlikvidācijas procesā šīs lielās pilsētas tika praktiski iznīcinātas, kam sekoja ilgstoši kari. Jaunas Pārejas izveidojās jau pēc gada, taču tās nebija stabilas un nākošos piecsimts gadus tās gan pazuda , gan uzradās jaunās vietās. Tā kā lielās impērijas bija sagruvušas, tad par varu cīnījās mazās valstiņas un daudzi citi, kuri kāroja pēc šī lieliskā enerģijas avota.

Savukārt pāreja ar Zemi kopš katastrofas bija zudusi.

Piecsimts gadus pēc šī notikuma planētas enerģija sāka stabilizēties un Pāreju atrašanās vietas lēnām kļuva nemainīgas.  Šie kari, kuros kāds kādu atkal un atkal iekaroja, ar īsiem miera periodiem, turpinājās vēl divsimts gadu. Pēc tam izveidojās jau lielākas un stabilākas karaļvalstis, bet tik un tā ik pa laikam mēdz izcelties kāds palielāks konflikts.

Bet tad pirms simts gadiem no kādas pārejas, kura brīvi strādāja abos virzienos, parādījās jauns, līdz šim nezināms ienaidnieks – Kaskopi: pietiekami gudri priekš savas dzīvnieciskās uzvedības un izskata. Viņi nebija enerģijas lietotāji un tehnoloģiju ziņā arī diezgan primitīvi, bet fiziskā spēka un skaita ziņā bija ievērojams pretinieks. Kaskopu galvenais spēks slēpās spējā pielāgoties jeb mutācijā. To mērķis bija tikai viens – iekarot un pakļaut šo pasauli. Drīz vien pirmās šī kontinenta valstis krita viņu rokās un apvienojumā ar jauniegūtajām tehnoloģijām un zināšanām par enerģiju, kaskopi piecdesmit gadu laikā pakļāva gandrīz visu kontinentu. Pretī spēja turēties tikai divas šī kontinenta daļas.

Ziemeļu daļai bija paveicies ar savu Pāreju galamērķi. Ja lielākā daļa to veda uz neapdzīvojamām pasaulēm vai vispār nebija kļuvušas par pilnvērtīgām pārejām, tad viņiem patrāpījās tāda, kas savienoja ar pasauli, kas sniedza pietiekami lielu atbalstu cīņai pret ienaidnieku, kurš kādu dienu varētu apdraudēt arī viņus pašus. Bet otri, noslēdzot vienošanos, atrada patvērumu kontinenta dienvidu daļā pie elementiem, kuri bija ļoti grūti sakožams kumoss priekš jaunajiem iebrucējiem.

Deviņus gadus atpakaļ parādījās pirmās pazīmes par jaunu Pāreju izveidošanos ar Zemi. Pirms pieciem gadiem kādam izdevās mākslīgi izveidot īslaicīgu un nelielu Pāreju starp šīm pasaulēm, diemžēl Elza nezināja pateikt, kas bija tas ģēnijs kam tas izdevās.

– Tu domā to Pāreju caur kuru mēs šeit nonācām? – Oskars mēģināja apstiprināt savas aizdomas.

– Jā.

– Un vai tās ķirzakas.. nu tie lacernaki ir kaut kā saistīti ar kaskopiem?

– Tieša sakara nav. Lacernakiem jau no mūžseniem laikiem ir bijuši vairāk kā algotņi nekā tādi, kuriem pašiem būtu sava valsts vai zeme. Arī šoreiz viņi acīmredzot bija noalgoti, lai palīdzētu kādam savākt cilvēkus no Zemes, bet es tikai vēl aizvien neesmu spējusi izdomāt – kādēļ. ...Un vēl kas – ap to laiku arī kaskopi no vietējiem uzzināja par Zemi.

– Tikai nesakiet, ka viņi plāno uzbrukt Zemei? – Šoreiz Oskara balsī bija manāmāka daudz lielāka ziņkāre un neliels satraukums reizē.

– Nē, viņi netaisās uzbrukt. Viņi jau to izdarīja! ..Bet tagad ļauj man pabeigt! – Elza turpināja savu vēstures stundas īso versiju, jo viņa pati zināja tikai to kas bija nonācis līdz viņas ausīm. Un vēsture jau arī viņu nemaz nebija tā interesējusi, ja vien viņai tas nebija svarīgi.

 Un tā kā atlikuša kontinenta pakļaušana viņiem sagādāja grūtības un viņiem vajadzēja jaunus karavīrus un resursus tad viņi nolēma iekarot planētu, kas uzbūves ziņā viņiem bija ļoti piemērota un pretestības ziņā, pēc vietējo teiktā, nekas liels nevarēja būt. Kaskopi bija nolēmuši uzbrukt tiklīdz pārejas būs gatavas un ar milzīgu, līdz šim neredzēti lielu armiju, ļoti īsā laikā pakļaut visu Zemi. Uz to tika nosūtītas divas milzīgas armijas, kādas līdz šim Patrima nebija redzējusi. Abas sastāvēja no, apmēram diviem miljoniem kājnieku, nezvēru un desmitiem tūkstošu gaisa kuģu. Pirms četriem gadiem viņi uzbruka Zemei ...

– ...bet jau pēc pus gada viņu armijas, kas bija devušās uz Zemi un kuras tik veiksmīgi bija aizvadījušas kara sākumu, bija pazudušas. No Zemes atgriezās tikai retais.

– Ko tad tas nozīmē? Mēs uzvarējām? Zaudējām? Kas notika ar Zemi? – cerības un šoka sajūta bija vienlaicīgi pārņēmusi prātu un Oskars pieliecās tuvāk galdam.

– Sīkāk es neko nezinu, bet varu pateikt tikai to, ka lielākā daļa gūstekņu, kuri kara laikā bija atsūtīti uz šejieni atgriezās atpakaļ. Un pirms gada uz šo pasauli no Zemes sāka plūst pirmie piedzīvojumu meklētāji. – Elza padzērās, lai samitrinātu savu pēc ilgās runas izkaltušo rīkli.

– Tad jau sanāk, ka Zeme izdzīvoja? – viņš jautāja ar nu jau mierīgāku balsi.

– Tā izskatās. Un kas ir pats galvenais tad pēc kara ar Zemi kaskopi bija tik tālu novājināti, ka lielākā daļa no viņiem tika padzīti no šis pasaules. – Elzas sejā parādījās nepatika, – Bet tik un tā daži no šīm „dabas kļūdām” vēl aiz vien klīst pa šo pasauli un tāpat arī viņu radītie nezvēri.

Oskars atslāba un atviegloti atkrita lielajā krēslā, – Bet galvenais, ka ar Zemi viss ir kārtībā. Un vai jums tiešām nekas sīkāk nav zināms?

– Es diemžēl īpaši par to neinteresējos. Es pieņemu, ka lielākā vai mazākā mērā tur viss ir kārtībā. Cilvēks vienmēr ir mācējis izdzīvot. Bet galvenokārt es neko nezinu tādēļ, ka mēs esam uz diezgan izolētas salas. Uz lielas salas, kurai visas šis problēmas ir diezgan viegli pagājušas garām. Es neesmu savu kāju uz kontinenta spērusi jau trīs gadus.

                Oskars ieslīga pārdomās par viņas stāstīto teikto, bet pati Elza paņēma vēl vienu augli un jau gribēja tajā iecirst savus baltos zobus kad pie durvīm atskanēja viegli klauvējieni.

                – Ienāciet! – Elza iesaucās vietējo valodā un nokoda kumosu augļa.

                Pa tām ienāca Sahi – mazā meitene, kuru Oskars bija ieraudzījis drīz pēc pamošanās. Durvju kliņķis acu augstumā un lielās, smagās koka durvis nemaz tik viegli nepadevās atvēršanai. Rokās turēja mazu koka kastīti, kuru viņa apņēmīgi nesa Elzas virzienā, un tā kā Oskars bija ieslīcis lielajā krēslā tad Sahi viņu nepamanīja. Pienākusi pie galda Sahi nolika kastīti uz galda.

– „Mis Eisenberga, lūk, lieta ko jūs lūdzāt man atnest.”

Elza pievilka kastīti tuvāk un atvērusi to no tās izņēma mazu, baltu diskveida priekšmetu.

 – Šis ir mans vecais valodas disks, – paņēmusi pirkstos viņa to pagrieza pret Oskaru.

..............Sahi sapratusi, ka Elza nerunāja ar viņu, lēnām pagriezās pret Oskaru. Ieraudzījusi viņu Sahi atviegloti nopūtās un pagriezās atpakaļ pret Elzu, – Man jau likās, ka tas būs tas pats briesmīgais radījums ko šorīt redzēju. – viņa čukstus noteica Elzai.

..............– Vari nečukstēt, bez šī te viņš nesaprot ne vārda no tā ko tu saki. Un viņš ir tas pats briesmonis, kurš tevi šorīt sabiedēja. – un Elza nokoda vēl vienu kumosu no rokās esoša augļa.

..............– Viņš? – Sahi norādīja uz Oskaru un nopētīja viņu vēlreiz, – Tagad nemaz vairs tik briesmīgs neizskatās. – Meitēns pagriezās atpakaļ pret Elzu, – Mis Eisenberga, ..es pa ceļam satiku doktoru Tako un tā kā viņš man paprasīja ko es tur nesu un kam, tad laikam es.. man netīšām sanāca izstāstīt par visu šorīt notikušo. – Sahi savu skatienu bija piekalusi galdam.

..............– Viņš to tik un tā būtu uzzinājis, bet es cerēju, ka to varēs atlikt uz rītdienu. Tas nekas Sahi, vari atgriezties pie.. lai nu ko tu tur darītu, darbiem.

..............Sahi pagriezās, aizsoļoja līdz pusvirus atstātajām durvīm, ar grūtībām tās aizvēra un maziem, ašiem soļiem dunot aizskrēja pa gaiteni.

..............– Kas viņa ir? – Oskars novērsis skatienu no durvīm, pievērsās Elzai.

..............– Tā ir Sahi. Tā kā šeit strādā viņas māte tad viņa arī te apgrozās un dara dažādus mazos darbiņus. tā kā Sahi ir viens īsts enerģijas lādiņš tad māte negrib, lai viņa visu dienu pavada mājās un sastrādā kādus nedarbus. ...Es biju cerējusi, ka man izdosies ziņu par tavu pamošanos noslēpt līdz rītdienai un ļaut tev atpūsties, bet izskatās, ka tas tā nenotiks. Šeit ir personas, kuras tavu atmošanos uztvers daudz nopietnāk, jo šis nav gluži mans darbības lauciņš un man tu esi vienkārši kāds, kurš ir pamodies pēc komas.

..............– Es nesaprotu. Kāpēc gan, lai kāds brīnītos par pamošanos no komas? Vai tiešām mans ievainojums bija tik briesmīgs?

..............– Ievainojums nebija problēma. Problēma, vismaz kā viņi man stāstīja, bija tava iekšējā Tu jeb tava gara nebūšana savā vietā. Es visādi esmu mēģinājusi saprast ko viņi ar to domāja, bet vienīgais, kas ko es varēju secināt, ka runa varēja būt par to lietu ko mēs saucam par dvēseli.