Bija jauka skolas pēdējā diena. Es, mans draugs Riks, viņa meitene Agnese un mana labākā draudzene Kitija devāmies pastaigā. Liecības izdeva plkst. 11. un plkst. 12 mēs devāmies ārā. Staigājām pa šaurajām viduslaikos veidotajām ieliņām, un nemanot nonācām kādā vēl nebijušā vietā. Tur atradās kāda veca rūpnīca. Izskatījās, ka pēdējoreiz te notikusi darbība 1991. gadā. Mēs nospriedām, ka varētu ieiet aplūkot visu, bet man bija spēja sajut nelāgo. Šī spēja man bija pavisam maz attīstīta, bet es jutu skaidri, ka notiks kaut kas intriģējošs. Vai nu tas būs kas superīgs, varbūt tas būs kas nāvējošs, bet, kad es to pateicu skaļi, Riks nobļāvās: "Man nošpļauties par tavām debīlajām sajūtām. Daudz nosprāgsi, jutīsi. Oups, sajaucu- Daudz jutīsi, nosprāgsi b*e."
Agnese teica Rikam, lai tik ļoti neaizsvilstas, jo tas taču nav nekas traks. "Kāpēc viņš tik īgns šodien?" Kitija man jautāja. Es atbildēju, ka Rikam pagarinātais gads. Divas nesekmīgas.
Tālāk mēs devāmies klusēdami. Pēkšņi Riks iebļāvās - OU, JĀ. ES ATRADU NAUDASMAKU! Hei, tur iekšā ir nauda! 250 RUBĻI... rubļi? meh šeit sen kāds tos ir pazaudējis. Pirmo reizi redzu Latvijas Rubļus.
Apspriežot, ko darīsim ar naudu, mēs devāmies tālak. Nokļuvušas rūpnīcā Agnese ar Kitiju atrada 90'to gadu telefonu. Viņas paņēma to līdzi un domāja, kādam biznesmenim gan tas varētu piederēt? Mēs skraidījām pa malu malām, spēlējām paslēpes, devāmies pa šaurām, tumšām alām un nokļuvām rūpnīcas telpās. Apskatījuši rūpnīcu mēs atradām gāzmaskas un daudz ko citu. Noskaidrojām, ka pie rūpnīcas galvenās ieejas ir piebūvēta daudzdzīvokļu māja, kurā iespējams dzīvojuši rūpnīcas strādnieki. Dzīvokļos bija tapetes, vecas lustras un citas vecas elektroierīces. Gājām ilgi jo ilgi pa šaurajām un plānajām daudzīvokļu ēkas trepēm. Visur logi bija izsisti, tāpēc klīšana pa ēku bija bailīga. Uzkāpuši līdz augšai izrādījās, ka esam rūpnīcas augstākajā virsotnē. Jumtā bija nežēlīgi lieli caurumi, bet Rikam bija po*uj un viņš riskēdams skrēja uz priekšu. Rezultātā, viņš iekrita caurumā. Izglābties viņam neizdevās. Mēs sākām raudāt un bļaut, bet beigt to darīt nevarējām. Lēnām kāpām nost no ēkas. Sākās lietus. Pieskrējuši klāt pie Rika mēs nespējām parunāt, un viņš ar ne. Viņš bija paralizēts. Mums nebija spēka zvanīt 112, bet es saņēmos un to izdarīju. Mēs devāmies mājās, pēc tam, kad izskaidrojām nepatiesu liecību policijai. Rikam aizmuka suns uz rūpnīcas pusi, un Riks skriedams no otrā stāva nokrita pagrabstāvā. Viņu aizveda uz slimnīcu, bet pēc 13 stundām viņš nomira.
Pēc nedēļas.
Mēs devāmies atkal uz to rūpnīcu. Bijām jau nomierinājuši nervus, bet raudas nebija apturamas. Iekāpām lūkā, kurā ceļš veda augšup. Mēs nesākām skriet, kad lūka nogāzās zemē, jo tā bija koka konstrukcija. Mēs pārbijāmies, bet es sevi turēju rokās. Ar laiku man šeit šķita samēra mājīgi. Beigās mēs pat lēkājām uz nokritušās konstrukcijas. Bija sajūta, ka tas ir batuts. Bet skrienot pa konstrukciju, kājā caur kurpēm iedūrās skrūve, kura izdūra caurumu kurpē un kājā. Sākās asiņošana. Man sāka reibt galva. Notīrīju kāju un domāju tikai par kāju. Tajā pat laikā Kitija arī uzskrēja uz naglas un mazliet iedūrās pirkstā, bet gan jau viss būs oki doki.
Nākamajā dienā izgāju ārā, bet izgāja tikai Agnese ar savu labāko draudzeni Signiju. Signija pateica, ka Kitija ir uz pārbaudēm, jo vakar naktī ir bijis ļoti slikti. Kitija piezvanīja pēcpusdienā un pateica, ka ir slima ar HIV. Uzzinot to ziņu, man palika slikti un par to vien domāju. Aizgājis mājās pa TV uzzināju, ka šovakar tika izvarotas divas meitenes Signija un Agnese. Diemžēl abas nogalinātas un pie viņām atrasts 90' to gadu strādājošs telefons, kuru izmantoja rūpnīcās. Es steidzos pēc telefona to iznīcināt, jo tas piesaucis tik daudz neveiksmes, bet paņēmis rokās telefonu, es nomiru no asins slimībām, kuras iekļuvušas kad uzkāpu uz skrūves.Uz mana kapakmens rakstīts
Ralfers Maidnaigts
1999-2009
R.I.P.
Kā es to zinu? Es esmu visurgājējs, netici? Paskaties sev aiz muguras cilvēkveidīgais 
