Vācijas tanki starpkaru periodā5

Daudz citu ar Otro Pasaules karu un vēsturi saistīti rakstis - http://www.spoki.lv/profils/cuukis

1919. gada 28. jūnijā tika parakstīts Versaļas miera līgums. Vienā no tā punktiem bija minēts, ka Vācijai nav atļauts ražot mehanizētas kara mašīnas (tankus, bruņu auto utt.), armija nedrīkst pārsniegt 100’000 vīru, nedrīkst būt obligāts karadienests, ģenerālštābs. Vācijas flote nedrīkstēja pārsniegt 15,000 vīru, tajā nedrīkstēja būt zemūdenes, un tā tika ierobežota kuģu skaitā. Vācijai nedrīkstēja būt gaisa spēki. Vācijai vajadzēja saglabāt iesauktos karavīrus armijā 12 gadus un virsniekus 25 gadus, tādējādi nodrošinot, ka tikai ierobežotam skaitam būtu militāra apmācība. Šie likumi stipri samazināja Vācijas kontinentālo spēku un ietekmi. Bez pietiekami lielas armijas Vācijai pat nebija iespēju sevi aizstāvēt pret iebrukumu, kur nu vēl plānot uzbrukumus.
Varēja uzskatīt, ka tanku dienas Vācijā ir skaitītas, bet tā nu gluži nebija. Jau 20. gadu beigās Vācija novēroja tanku iespēju, spēka un mobilitātes strauju pieaugumu, tāpēc tā vērsās pie Staļina. Vācija un PSRS vienojās slepenā līgumā, kur svarīgākais bija tas, ka vācu virsnieki un kareivji tiks sūtīti uz PSRS, Kazaņā, apgūt tanku vadīt prasmi izmantojot krievu mācību tankus. 1933. gadā Vācijā par kancleru kļuva Ādolfs Hitlers. Līdz ar jaunu ceļu būvniecību un dzīvojamo ēku un kanālu celtniecību, Hitlers arī cerēja atjaunot militāro spēku, kas tik negodīgi bija aizliegts Versaļas miera līgumā. Rietumvalstis neprotestēja, bet gan ieviesa „nomierināšanas politiku”, cerot, piekāpjoties dažām Vācijas ( arī Itālijas un Japānas) prasībām novērst konfliktus. Tādā veidā Vācija līdz 1939. gadam ieguva Zāras, Mēmeles, Sudetu, Bohēmijas, Morāvijas un Austrijas teritorijas. Hitlers arī ieveda karaspēku Reinzemē, kurš tika uzskatīts par demilitarizētu rajonu. Protams, Rietumvalstis neko neteica.

Visā šai laika posmā Vācija pārkāpa vēl vienu līguma punktu – sāka palielināt Vērmahtu (Vācijas armiju) un ražot militāras, mehanizētas mašīnas. Pirmais vācu tanks pēc Versaļas miera līguma bija Panzer I. Tas bija ļoti vājš tanks ar plānām bruņām, diviem ložmetējiem un divu vīru apkalpi. Tas bija iecerēts tikai un vienīgi apmācībām. Tomēr drīz tam sekoja nedaudz iespaidīgāks tanks – Panzer II. Tas bija viegls izlūktanks, kas bija tikai nedaudz labāks par Panzer I, piemēram, tam bija 20mm lielgabals un biezākas bruņas. Tomēr to nevarēja pat salīdzināt ne spēka, ne aizsardzības ziņā ar citiem tā laika tankiem.

Tagad, kad bija tanki, sākās debates, kuras jau aizsākās 1918. gadā – kā pareizi izmantot tanku? Galvenās divas kategorijas bija, 1) tanks ir jāizmanto kā kājnieku atbalsts, kas dodas uz priekšu vienā tempā ar kājniekiem; 2) tanki ir jāapkopo kopā divīzijās un kopā jāsūta uz nelielu frontes daļu. Heincs Vilhelms Guderians atbalstīja 2. ideju, un, sakarā ar pavēli no sava drauga – Transporta Kareivju Inspektora Luca. Grāmata saucās „Achtung-Panzer!” un tajā bija apkopota kājnieku un tanku kaujas no 1. pasaules kara, tanka īpašības, kā vislabāk izmantot šīs īpašības un arī par to, ka šīm Panzer divīzijām ir nepieciešams gaisa spēku – Luftwaffe – palīdzība, jo lidmašīnas spēj apturēt rezerves, bombardēt pilsētas, veikt izlūkmisijas utt.

Grāmata kļuva ļoti populāra, un vēlāk tā bija obligāta lasāmviela visām tanku apkalpēm (arī pilnīgi visām motorizētajām divīzijām). Pabeidzis to, Guderianam bija iespēja pierādīt savas idejas Hitleram simulācijas laikā. Novērojis visu, Hitlers izsaucās: „Tas ir tas, ko es gribu! Tas ir tas, ko es dabūšu!”. Galu galā, no Guderiana idejām piedzima jauna kauju taktika un kara stratēģija – Blitzkrieg (Zibenskarš). Blitz nozīmē zibens un Krieg nozīmē karš, bet šo teicienu pirmo reizi žurnālisti izmantoja Polijas kampaņas laikā Amerikāņu „Times” laikrakstā.

Blitzkrieg taktika balstījās uz to, kā tā saucās: Zibenskarš. Vajadzēja notikt koordinētai kustībai starp divīzijām (gan mobilajām gan kājnieku) un Luftwaffe.
Guderians raksta apmēram šādi. Lidmašīnu galvenais uzdevums bija apturēt rezervju iesaistīšanos kaujā, lidmašīnu iznīcināšanu pirms tās ir pacēlušās un stratēģisku vietu bombardēšanu. Kājnieku un tanku divīzijās bija sapieri, kas spēja izveidot drošus ceļus mīnu laukos, specifiskām operācijām pārgriezt dzeloņdrātis utt. Visieteicamāk Panzer divīzijām doties uzbrukumā ir pirms rītausmas, kad pretinieks būs pārsteigts par straujo un negaidīto uzbrukumu. Ar artilērijas palīdzību tiek iznīcināta pretinieku artilērija, bunkuri un veselas pilsētas.

Tomēr, kaut gan blitzkrieg bija racionāla ideja tanku karamākslā, Vācijai nebija tanku, ar kuriem to īstenotu. Trūka gan kvantitāte, gan kvalitāte. Kad Vācija anektēja Sudetu apgabalu Čehoslovākijā un vēlāk visu Čehoslovākiju, tā ieguva 2 jaunus tankus, kurus pārdēvēja par 35T un 38T. 35T bija ar biezākām bruņām un lielāku lielgabalu nekā vācu Panzer II, tomēr palika ieskaitāms vieglo tanku grupā. 38T bija pirmais vācu vidējais tanks, veca modeļa, bet labākais pieejamais. Anektējot Čehoslovākiju, bija pieejami ap 200 35T un 69 38T. Līdz pat iesoļošanai Parīzē 1/3 vācu tanku nāca no Čehoslovākijas.