kāds ir tavs noslēpums? #620

Man nav talanta nevienā jomā. Skolā neesmu izcilniece, es neprotu labi dziedāt un gatvaot, bet ir viena lieta, ko es protu. Es atbalstu savus draugus, vienmēr, lai arī kas būtu noticis.

Ir kāds vilciens, kas katru dienu brauc cauri manai pilsētai un katru dienu es domāju par to, ka varētu tajā iekāpt un vienkārši aizbraukt prom. Nekad neatgriezties mājās..

Pagājušo nakti tu man atklāji, ka esi pašnāvniece. Es tev pastāstīju par savām rētām. Mēs izglābām viens otra dzīvību. Žēl, ka nespēju tev atklāt to, cik ļoti tu man patīc, jo mana draudzene ir tavs labākais draugs.

Man ir 12 gadu. Manai mātei ir epilepsija, nekad neesmu redzējusi savu māsu, mans brālis ir atkarīgs no narkotikām un tēvs par daudz laika pavada darbā. Esmu domājusi daudz, bet es zinu, mēs visi esam skaisti, lai arī ko būtu izdarījuši vai arī kāda būtu mūsu dzīve, neatkarīgi no tā, kas esi. Tu esi dievīgs.

Spoka stāsts. Kad man tikko bija sācies tīņu vecums, mani vecāki šķīrās. Māte regulāri lika sev nazi pie kakla un teica, ka griezīšot, bet es viņai neļāvu. Vēl šorīt viņa pārmeta, ka tad es viņas dzīvi padarīju nožēlojamu, neļaudama viņai nonāvēties.

Spoka stāsts. Visi vienmēr apgalvo, ka esmu stipra, ka varu pārdzīvot visas grūtības un turpināt smaidīt. Esmu atbalsts un draugs. Tomēr neviens no jums jau nezina, ko tas prasa no manis - visu iekšējo spēku un apņemšanos. Pamosties un teikt, ka es to varu. Jo patiesībā, man liekas, ka es nevaru. Esmu pazaudējusi visas savas jūtas, emocijas un vēlmes, visas savs cerības. Un nu sāk zust arī vēlme dzīvot. Pirmo reizi dzīvē es iedomājos par pašnāvību. Izvelciet mani no šī briesmīgā purva... lūdzu...