Stāsts - Tas Cits [5].1

Vi4aks

41 1

Ielūkojies - NENOŽĒLOSI!

Sāc ar Pirmo daļu - Stāsts - Tas cits.

Tas Cits.

Piektā daļa

Šodiena ir mana pēdējā diena Irākas sauszemes un jūras kājnieku apvienotajā bāzē un Irākā. Tā kā es esmu ātrās reaģēšanas un aizsardzības nodaļā, mani jebkurā diennakts laikā var pārmest uz jebkuru pasaules daļu, tā par kā citus šīs nodaļas locekļus. Ierodoties uz štābu, pēc negulētas nakts un nogurdinošas, iepriekšējas misijas, Štāba Ģenerālis Nils Riks Entis mani uzslavēja par veiksmīgi paveikto darbu. Bet kāpēc? Kāpēc tā bija veiksmīga? Es nošāvu trīs cilvēkus tai skaitā bērnu. Es nevaru izmest no galvas viņu. Nedomāt. Pēc, manu prāt nevajadzīgām, uzslavām ģenerālis pasauca pārējos ARA(atrā reaģēšana un aizsardzība) un locekļus. Tie bija:
Majors Edvards Smits iesauka "Ašais", jo viņam patīk skriet, pat ja lodes svilpo viņam gar ausīm un līķi guļ zem kājām, Virsseržants Patriks Reigs iesauka "Lode", jo viņš bija pats labākais snaiperis mūsu nodaļā, Seržants Ims Ambers, es, iesauka "Čērčils", nezinu kāpēc viņi man deva tādu iesauku, bet man patīk, Seržants Frederiks Atinsons iesauka "Kalibrs", jo viņam patīk lieli ieroči, pats izmanto M249 vieglo ložmetēju, Seržante Emīlija Reiga, Edvarda sieva, viņai nebija iesaukas, bet daudziem patika viņu saukt par saulīti vai medmāsiņu, viņas vīrs neiebilst, un visbeidzot piloti, tie kas mūs pasargā visvairāk, Thomas Zanatti iesauka "Smilts", jo viņš ir no siltās Portugāles, kaut arī dzīvo Floridā un drosmīgais Ro Gatti iesauka "Kits", jo viņš ir noslēpumains, viņiem pieder AH-64 Apache helikopters. Mēs esam astoņi, stipri un drošsirdīgi, nepieveicami un ātri. Beidzot es iepazīstināju jūs ar savu komandu. Mēs esam kā viens vesels.

Štāba Ģenerālis mūs sūtīs uz Afganistānu, Karangalas ieleju. Tur ir pamanīti Alkaida augsta ranga cilvēki, viņi ir jānotver vai jālikvidē. Izlidošana būs naktī, pulksten vienos, misijas sākums būs desmitos no rīta. Novēliet mums veiksmi!

Šaušanas poligonā mums iedeva patronas, sākumā tās bija mācību, gumijas patronas. Mums parādīja, kā pareizi ielādēt, pārlādēt un pēc vajadzības tīrīt ieroci. Nebija nemaz tik sarežģīti, bet, kā jau iesācējam, man bija arī kļūdas. Tagad sēžot savā gultā ar blakām noliktu to pašu ieroci, kurš man bija mācību poligonā, es iekšēji smejos par sevi, par savām iesācēja kļūdām. Bet turpināšu par tām rakstīt. Pēc instruktāža Virsseržants Deivids Migs parādīja, kā pareizi turēt ieroci, mērķēt un šaut. Pastāstīja arī par drošības sistēmu un ieroča iespējām.

Beidzot mēs tikām pie šaušanas. Poligons bija četrsimt metrus garš, veidots speciāli priekš M4A1 ieroča prasmju trenēšanas un testēšanas. Poligona galā bija dzelzs mērķi. Tie bija izgriezti cilvēka silueta veidā. Daži no tiem kustējās, bet to varēja mainīt pēc Virsseržanta vēlmes. Uz viena poligona varēja strādāt pieci karavīri, poligoni bija divi. Kamēr desmit topoši karavīri šāva, tikmēr Virsseržants stāstīja teoriju un koriģēja šāvējus.

Netālu no poligona stāvēja Anna, es nevarēju klausīties ko stāsta Virsseržants, jo biju aizdomājies par Annu. Skatījos kā viņa turēja savu ieroci, mērķēja un šāva pa mērķiem. Pēkšņs kliedziens man pie auss lika man pamosties un atgriezties realitātē. Virsseržants Deivids bija niks un lika man taisīt trīsdesmit zvaigznītes. Zvaignītes ir disciplinārais vingrinājums, sods ja neklausa, ignorē vai nepievērš uzmanību mācībām un instruktoriem. Vingrinājumu jāizpilda šādi, pietupjoties un lecot ir jāiztaisnojas visam ķermenim, tai skaitā rokām un kājām. Nebija nekā grūta, bet taisot šo vingrinājumu pāri simts reizēm varēja ļoti ātri nogurt. Es ātri uztaisīju vingrinājumu, jo nebija nemaz tik daudz jātaisa. Virsseržants Migs izteica man brīdinājumu un lika gulties uz vēdera un šaut pa mērķiem. Tā arī es darīju. Šaušana bija visaizraujošākā lieta ko es esmu darījis. Tādas domas mani tad apmeklēja, bet tagad katrā misijā kurā es dodos, es ceru ka nebūs jāšauj. Adrenalīns asinīs bija lielos daudzumos, prieks un uztraukums virmoja gaisā. Ātri iztukšodams magazīnu, es sapratu, ka gribu vēl šaut, bet Virsseržants man lika piecelties un doties ierindā.

Stāvēdams ierindā, es negaidīju ka pie manis pienāks Virsseržants Anna un palūgs sekot viņai līdz medicīnas korpusam, kurš atradās netālu no mūsu kazarmām. Tā kā viņa arī bija Virsseržants, viņai bija tiesības karavīru ņemt savā aizbildniecībā un darīt ar viņu jebko. Anna Virsseržantam Migam pateica tā: "Man ir vajadzīgs viens māceklis, lai tas palīdzētu man nēsāt medikamentus." Viņš nezināja ka Anna melo. Atnākuši pie medicīnas korpusa, viņa mani samīļoja un noskūpstīja. Es biju pārsteigts. Es laimes pārpilns jautāju: "Par ko tas bija?" Viņa atbildēja: "Es biju pamanījusi, kā Tu skatījies uz manis." Es, klusēdams, stāvēju un mēģināju sakārtot viņas vārdus savā galvā, tā, lai sanāktu loģisks teikums. Viņas klātbūtne mani apbūra un nekāda domāšana, stāvot viņai blakus, nesanāca. Viņa teica: "Šovakar, pēc mācībām jums būs divu stundu pārtraukums pirms taktikas mācībām, satiekamies kafejnīcā." Un iegāja medicīnas korpusā, pavēlot man doties atpakaļ uz poligonu.

Lidojums būs nogurdinošs, došos atpūsties.

P.S. Gaidiet mani!

Piektās daļas beigas.