Domāju, ka mazs priekštats par Judīti jums būs radies
Sieviete, kuras dēļ vīrietis zaudē galvu19
220
3
Judītes stāsts. Par viņu stāstīts apokrifā ar nosaukumu Judītes grāmata. Holoferns, Babilonijas valdnieka Nebukadnecera II karaspēka vadonis, aplenca jūdu pilsētu Betuliju, kas atradās kalnos un bija galvenais šķērslis viņa armijai ceļā uz Jeruzalemi. Pagāja mēnesis. Pilsētā sākās bads, ļaudis bezspēkā ļima uz ielām, bērni izkāmēja un slimoja. Vecajie sasauca sanāksmi, lai apspriestu padošanās nosacījumus. Viņi nolēma nogaidīt 5 dienas, cerot saņemt kādu zīmi no augšas, un ja nekāds brīnums viņus neglābs, atvērt vārtus ienaidniekiem. Cik gan pārsteigti bija vecajie, kad uz sanāksmi ieradās skaistule Judīte, ar savu prātu un dievbijību izslavēta, turīga atraitne un piedāvāja pilsētu neatdot, bet Holofernu nogalinat. '' Kā nogalināt? '' viņai jautāja. Bet viņa atbildēja, ka pati tiks ar šo lietu galā. Un vecajie izlēma neiejaukties. Judīte nomazgājās vairākos ūdeņos, svaidīja savu ķermeni ar smaržām un ziepēm, uzkrāsojās, ietērpās greznā apģērbā un kalpones pavadībā devās uz ienaidnieka nometni. Iztēlojaties vien, kā jutās karavadonis, kurš veselu mēnesi bija nokvernējis klinšainā tuksnesī vienīgi starp kareivjiem un kalnu kazām, ieraugot savā priekšā brīnumdaiļu, tīri mazgājušos, kairinoši smaržojošu un grezni saposušos sievieti? Judīte viņam apburoši uzsmaidīja un sacīja: ''Mēs esam dzirdējuši par tavu izcilo prātu un viltību, un visā zemē izdaudzināta tava labestība, nepārspējamā gudrība un apbrīnojamie kara varoņdarbi.'' Skaidra lieta, ka Holoferns bija pagalam. Viņam galva sagriezās no sajūsmas, no reibinošās tuvības, no gudrās un noslēpumainās sievietes. Un karavadonis ņēmās ap viņu visādi laiskoties, bet trešajā dienā sarīkoja Judītei lepnas dzīres. Bet pēc tam, kaislē degdams, aizveda viņu uz savu telti. Kad mīlnieks iemiga, Judīte ar diviem asiem kinžala (pēc citiem avotiem-ar viņa paša zobena) vēzieniem nocirta viņam galvu. Tad ielika karavadoņa galvu pārtikas grozā, iedeva to kalponei un koķetā gaitā cauri visai nometnei devās uz savu dzimto pilsētu. No rīta pārbiedētie asīrieši atrada sava bezgalvainā vadoņa rumpi, pātrauca aplenkumu un, kā rakstīts Judītes grāmatā, aizvācās mājup.
Kāpēc misija izdevās? Judīti bija grūti turēt aizdomās par krāpšanu, jo viņa ticēja savai taisnībai, labi pazina vīriešus un viņai patika pavedējas loma, ko pati spēlēja. Pie slavenā karavadoņa atnāca ne jau bāla, trīcoša jaunava ar mocekles vai upura seju, bet gan krāšņa un gudra, drosmīga un seksuāla sieviete. Jaunavu Holoferns, kaisli remdējot, būtu bez ceremonijām paņēmis kaut kur turpat aiz ratiem, bet pieredzējušas, gudras skaistules uzmanība neizsakāmi glaimoja viņa patmīlai. Līdzās Judītei viņš jutās ne vien kā nogribējies tēviņš, bet arī kā ievērojams cilvēks. Karavadonis viņas parādīšanos nekādi nevarēja izskaidrot ar alkatību, jo tajos laikos labklājība sievietēm bija, tā sacīt, rakstīta uz pieres: bagātās atraitnes āda, kas nepazina svelmainās saules starus, valdzināja ar savu baltumu un maigumu, bet tērps - ar krāšņumu. Tātad viņu interesēja ne jau dāvanas vai nauda, bet gan viņš, lieliskais. Kā jau vīrieti, viņu iekvēlināja un pievilka bīstamais - Judīte taču atnāca no ienaidnieku nometnes, viņu vajadzēja iekarot. Un Holoferns vēlējās viņu pakļaut seksuāli, pašpārliecinoties kā vīrietis. Droši vien viņš, būdams gana gudrs, neizslēdza iespēju, ka skaistule spēlē viltus spēli, taču uzskatīja sevi par neatvairāmu, bet risku - par kontrolējamu. Un kļūdījās.
Reklāma
Judīte ar Holoferna galvu, Jakopo Palma vecākais, 1525-1528.gads, KAUNS VĪRIETIM-GODS SIEVIETEI, Gan laikā, kad tapa stāsts par Judīti, gan viduslaikos un renesanses laikā, gan 20. gadsimta sākumā par atraitnes rīcību sajūsminājās. Nevienu īpaši nemulsināja Judītes ļaunums - viņa taču ar viltu iemantoja cilvēka uzticību un pēc tam miegā nogalināja.Vīrietis pasaules vēsturē nekad netiktu pasludināts par varoni, ja būtu nocirtis galvu guļošam ienaidniekam. Bet sievietei tas tika ļauts, jo viņa ir fiziski vājāka par vīrieti, un vājajam visi ceļi, kas ved uz cēlu mērķi ir attaisnojami - citādi uzvaru neredzēt. Judīte taču nevarēja uzvarēt Holofernu zobenu cīņā.
Visslavenākā karotāja. 1504-1505. Dižais Džordžone aicina uz smalkām un dziļām jūtām. Viņa audeklā elpo juteklisms. Viņa Judīte ir daiļa, rāma un domīga. Lepna par padarīto- bet reizē arī skumja, jo saprot, ka citos apstākļos viņas tikšanās ar Holofernu būtu varējusi beigties citādi- ar mīlu, nevis nāvi. Viņai ir žēl cienīgā pretinieka. Un Holoferna nocirsto galvu, viņa nevis nicīgi pasper, bet gan ar savu baso kāju jutekliski un maigi pavērš pret sevi, lai vēl pēdējo reizi aplūkotu un saglabātu atmiņā uzveiktā ienaidnieka sejas vaibstus. Uz nelaiķa lūpām vēl samanāma rāma smaida ēna Judītes rokās ass zobems:viņa acīmredzot parūpējusies, lai mīlnieka nāve būtu ātra un viegla. Mūsdienās no viņas būtu iznākusi laba Bonda meitene - sieviete, kura skaidri nošķir mīlu no pienākuma un spēj mīlēt tos, ar kuriem izrēķināsies rīt.
Vislabsirdīgākā koķete. 1530. Šī apburošā, kurtuāzā, modīgi ģērbtā Judīte ir visai tālu no leģendas. Holoferna galva un viņas galdiņa ir drīzāk mīlas, ne kara trofeja. Zobens viņas rokā - mīlestības simbols, kas atņēmis vīrietim galvu mīlas ligzdā, ne cīņas laukā. Mākslinieks Lukass Krānahs Vecākais Judītes tēlā atainojis savu mūzu Sibillu Fon Klēvi, bargā Saksijas kūrfirsta Johana Frīdriha I sievu. Skaistules rokās viņš gribēja ielikt pats savu galvu, tomēr pārdomāja - baidījās padarīt greizsirdīgu viņas likumīgo vīru. Tad mākslinieks piedāvāja par Holofernu kļūt pašam kūrfirstam. Tas labprāt piekrita. Un kā izrādījās, Johana Frīdriha lēmums bija gaišredzīgs. Kad imperators Kārlis Hābsburgs IV kūrfirstam par ietiepīgo dabu piesprieda nāvessodu, nocērtot galvu, Krānahs valdniekam uzdāvināja gleznu ar Judīti. Kārlis paskatījās, cik bēdīgi izskatās nepakļāvīgā vasaļa nocirstā galva, iegrima pārdomās - un nomainīja bargo sodu pret izsūtīšanu.
Reklāma
Visliktenīgākā vīriešu rijēja, Gustavs Klimts. 1901. Gadsimtu mijā modē nāca liktenīgas skaistules, kas nesa nāvi mīļotajiem. Gandrīz visu gleznas telpu aizņem daiļā Adele Bloha-Bauere - Vīnes fabrikanta sieva un iemīļotā Klimta modele. Tieši viņas seju Klimts, kurš dievināja spēcīgas sievietes un viņu priekšā juta biklumu, piešķīra Judītei. Viņa ir seksuāli nepiesātināta, ģērbta pēc tālaika Vīnes modes - kaklu cieši apņem plata, zelta rota, augumu - viegls, caurspīdīgs audums, un viņa skatās uz mums ar lepnu un bezkaunīgu skatienu. : ''Tu būsi laimīga, ja es tevi apēdīšu.'' Jūtamsm ka viņai patīk pavest un nogalināt. Holoferna galvu šai gleznā tā uzreiz nepamanīsi, audekla stūrī izskatās gandrīz kā ornamentāls elements.
Visbriesmīgākā mokošā pienākuma gūstekne, Karavadžo, 1598 - 1599. Piemīlīga, lellītei līdzīgā Judīte, nepatikā saviebusies un ar tādu kā lielu virtuves nazi zāģē galvu gārdzošam pulkvedim. Redzams, ka viņai tas nenākās viegli. Šajā Judītē nav nekāda heroisma, poēzijas un itin nekādas erotikas. Viņa izskatās pēc itin parastas tā laika mājsaimniecesm kurai jānogriež galva svaigam zandartam, lai pagatavotu zivs galertu- pretīgi, bet kas nu jādara, tas jādara. Izskatās, ka Holoferns pirms tam arī nedaudz pažņaugts : ap viņa kaklu apmesta aukla, ko viņš vēl cenšas atsiet, bet līdzās stāv veca kalopne ar algotas slepkavas ģīmi un sagatavotu maisu rokā. Šis ikdienišķā un traģiskā sajaukums šķiet biedējošs - nemaz nav grūti iedomāties sevi šīs Judītes vietā un pārdzīvot nelielu šoku. Mākslas pētnieki noskaidrojuši, ka pirms šīs gleznas radīšanas mākslinieks vērojis, kā tiek izpildīts nāvessods, nocērtot galvu, un šajā gleznā izpaudis arī savas emocijas - pretīgumu, bailes un riebumu. Judīte ar Holofernu uzgleznota vairāk kā 30 reizes.
Tev patiks šie raksti
