Visās dabīgi izaugušās reliģijās svinamus laikus un dienas noteic gadskārtas mūžīgais ritums ap Sauli kā centru. Saule pie tam netiek reliģiski dievināta, bet tikai dzejiski daudzināta kā dievišķīgs iestādījums un gadskārtas noteicēja. Senā laika skaitīšana katrā konkrētajā gadā izriet no Saules rita. Latvieši kā laika mēra vienību lietojuši Saules gadu, un tajā ietverta mūsu senā laika skaitīšanas sistēma. Tāda bija arī grieķiem, romiešiem, japāņiem, ķīniešiem u.c.
Saules kalendārs pauž cilvēka psihofiziskās evolūcijas cikla simbolus, citiem vārdiem - cilvēka dvēseles evolūcijas cikla simbolus. Kā teicis kāds pētnieks, “kalendārs ir ritms, kura mērķis ir apvienot ārējo kosmosu ar cilvēka iekšējo kosmosu par vienotu harmonisku veselumu. Tas ir ne tikai ritms, bet arī atmiņa. Tāpēc kalendāru pēc būtības var dēvēt par ritmisko cilvēces atmiņu”.
Gads sadalās saules ritma iespaidā, radot astoņus sevišķus notikumus – gadskārtu, kuras ielogā risinājusies visu latviešu dzīve senatnē un ritmiski turpina pulsēt mūsos arī tagad. Šos notikumus atzīmē ar gadskārtas svinībām, kas veido pamatu mūsu senajam kalendāram. Latviešu senā laika skaitīšanas sistēma ir saglabājusies dainās un liecina par mūsu senču augsto saules ritma izpratnes līmeni. Laika posmu starp diviem vienāda nosaukuma gadalaikiem sauc par Saules gadu. Saules gads jeb gadskārta rodas, zemei ritot ap Sauli.
Gadskārta iedalīta četros LAIKMETOS - pavasaris, vasara, rudens un ziema, kur katrs laikmets iesākas ar savu svinamo dienu un saulgriežiem laikmetu vidū:
• VASARA – iesākas ar Ūsiņdienu, laikmeta vidū svin vasaras saulgriežus Jāņus (gada garākā diena, īsākā nakts);
• RUDENS – iesākas ar Māras dienu, laikmeta vidū svin rudens saulgriežus Jumjus jeb Apjumības (diena un nakts vienādā garumā);
• ZIEMA – iesākas ar Mārteņdienu, laikmeta vidū svin ziemas saulgriežus – Ziemassvētkus (gada īsākā diena, garākā nakts).
Katrs ceturksnis sadalās uz pusēm, kas sakrīt ar klimatiskām pārmaiņām dabā. Kopā ar četriem saules ceļa (ekliptikas) punktiem, gadā ir astoņi notikumi, kurus izsauc pieaugošais vai dilstošais saules gaismas un siltuma daudzums. Latvieši šos astoņus gada notikumus sauc par GADSKĀRTU. GADSKĀRTA ir saules gada sevišķu notikumu secība, kas ar nemainīgu noteiktību atkārtojas katru gadu. Gadskārtas svinības uzskatāmas par senās laika skaitīšanas svarīgāko elementu, jo caur tām saules ritma nemainīgā noteiktība ir pārnesta uz seno kalendāru.
Gada posmus starp gadskārtas svinībām latvieši saukuši par LAIKIEM, kuru nosaukumi atvasināti no dabas novērojumiem vai darāmiem darbiem. Ievērojot laika apstākļus un lauku darbu secību, iespējams sastādīt laiku secību.
Gads pēc saules kalendāra iedalās astoņos LAIKOS:
• SĒRSNU LAIKS – starp Meteņiem un Lieldienām;
• PAVASARA LAIKS – starp Lieldienām un Ūsiņiem;
• SĒJAS LAIKS jeb ZIEDU LAIKS – starp Ūsiņiem un Jāņiem;
• SIENA LAIKS – starp Jāņiem un Mārām;
• RUDENS LAIKS jeb MIEŽU UN DZĪRU LAIKS – starp Mārām un Apjumībām;
• VEĻU LAIKS – starp Apjumībām un Mārteņiem;
• LEDUS LAIKS – starp Mārteņiem un Ziemassvētkiem.
Katrs no astoņiem LAIKIEM tālāk sadalīts SAVAITĒS (kas tagad tiek sauktas par nedēļām). Savaitē bija deviņas dienas, un vienā 45 dienu garā LAIKĀ ieiet 5 SAVAITES. Dainās saglabājušies visi savaites dienu nosaukumi: pirmdiena, otrdiena, trešdiena, ceturtdiena, piektdiena, sestā diena, septītā diena, pussvēte (astotā diena) un svēte jeb svēta diena (devītā diena). Pieņemot Gregorija kalendāra gada sadalījumu 12 mēnešos un 7 dienu nedēļās dabīgi divi savaites dienu nosaukumi no lietošanas zuduši - septītdienas un pussvētes vairs nav.
Tālākais iedalījums ir DIENA, kas sadalās cēlienos: rīts, pusdiena un vakars. Un tālāk savukārt stunda – BRĪDIS, minūte – ŠALTE, sekunde – MIRKLIS.
Dienu skaitīšana un gada sākums sākas ar 25.decembri – uzreiz pēc ziemas saulgriežiem, kad saule sāk kāpt kalnā un sākas jauns saules gads.
Laikmeti sākti skaitīt no pavasara sākuma jeb Meteņdienas - cilvēks met metus jaunajam gadam. Saimnieciskais gads sācies Ūsiņdienā – vasaras sākumā, kad aizsākas visi lielie lauku darbi un pirmo reizi ved ganībās lopus.
Par svinamiem laikiem mēdz dēvēt vairāku dienu svinības gadalaiku vidū, kas ir gan gadskārtu svinamās dienas, gan pašu cilvēku mūža goda dienas. Tās bagātas ar dažādām izdarībām un rituāliem, kuru galvenais uzdevums ir atvairīt ļaunumu, paust pateicību par iegūto un sasniegto, un nodrošināt auglību un labu ražu turpmāk, kā arī cilvēkiem sajust gada ritma izjūtu, noslēdzot un sākot jaunu posmu cilvēka dzīvē ko piepildīt ar jauniem uzdevumiem dvēseles evolūcijā.
Svinību norisēs ir liela dažādība. Svinībās goda viesi ir Dievs, Laime, Māra. Še nav vietas sīkumos parādīt, kā izcēlušās un kā izveidojušās mūsu svētes un mistērijas, bet jāsaka, ka lielākā vairumā latviešu sirdīs caur virsapziņu tās ir dzīvas vēl šodien.
Astoņi 45 dienu laika posmi kopā dod tikai 360 dienas, kas ir par piecām dienām mazāk (6 dienas garajā gadā) nekā dienu skaits gadā. Dainu analīze rāda, ka šīs atlikušās 5 dienas (6 garajā gadā) pievienojās Lieldienām un Ziemassvētkiem šādā veidā - 3 dienas Ziemassvētkiem, radīdamas četru dienu ilgas svinības, un divas (3 dienas garajā gadā) Lieldienām, radīdamas trīs dienu (4 garajā gadā) ilgas svinības. Šādā veidā Ziemassvētki un Lieldienas ir divas svinību vienības (1.,2.,3.,4. Ziemassvētki un 1.,2.,3., (4.) Lieldienas), kuru ilgums dod vajadzīgo dienu skaitu gadā, bet tajā pašā laikā neizjauc gada iedalījumu astoņos 45 dienu laika posmos. (Ziemassvētkus un Lieldienas svinēja trīs dienas vēl Latvijas brīvvalsts laikā 20.gs.) Katrs 45 dienu laika posms jeb “laiks” sadalās tālāk piecos deviņu dienu posmos – savaitēs. Ar šādu gada sadalījumu latviešu senā laika skaitīšanas sistēma ir mūžīgais kalendārs, kur dienas nosaukums un datums nekad nemainās.
Dainās nekāda izcila nozīme nav piešķirta skaitlim divpadsmit, kas saistās ar Jūlija kalendāra iekārtojumu. Latviskais kalendārs tika veidots saskaņā ar Saules stāvokļiem, mēness ciklu faktors te nedarbojas, kaut arī ir zināms, ka senajā Ēģiptē ir lietojuši atsevišķi arī Mēness kalendāru un arī mūsu senči to lietoja. Tas nozīmē, ka zināšanas par to bija, bet dzīvoja tikai un vienīgi pēc Saules rita, kas ir radošais princips – un visa dzīve bija Saules pilna.
Dainās latviskie mēnešu nosaukumi nav atrodami, jo tādu acīmredzot nav bijis. Pirmo reizi latviskos mēnešu nosaukumus atrodam P.Einhorna 1649.gadā izdotajā darbā „Historija Lettika’’. Jāpieņem, ka P.Einhorns pats radījis šos nosaukumus, par pamatu ņemot tautā noklausītos dažādos laiku apzīmējumus, piemēram, laiku vai mēnešu nosaukumi: ziemas, sveču, sērsnu jeb baložu, sulu, lapu jeb sējas, ziedu, siena jeb liepu, rudzu jeb pļaujas, silu, veļu jeb rudens, sala jeb salnas, vilku mēnesis. Šo sadalījumu varam pieņemt, jo tas izriet no dabas ritiem un atbalsojas ļaužu sirdīs.
Gadskārtas jeb svētes apzīmē noteiktus kritiskos punktus, kurus sasniedzot, tiek sasniegts kāds jauns līmenis - vai nu reāli, vai simboliski. Līdzīgi svētēm kritiskos punktus iezīmē arī godi, cilvēka fiziskajā ciklā it kā dublēdami šos pašus simbolus, kurus svētes – psihiskajā jeb individualitātes ciklā. Vienīgi atšķirība, ka ar svēšu ritiem simboliski centās ievirzīt apziņu augstākās būtības apjausmai, lai tādējādi pilnveidotu savu dvēslei, bet godu riti pārsvarā bija domāti, lai maģiski stimulētu personību un aizsargātu fizisko augumu – veselību u.tml. Svētes patiesībā ir universālas, kosmiskas, godi – sociāli. Godi var kādu gadu nenotikt – togad neviens var nenomirt, neapprecēties, nesaderināties. Bet kosmiskās svētes ir universālas, atkārtojas vienmēr tajos pašos laikos un nekur nepazūd, tās ir punkti, kas mūs strukturē, disciplinē un harmonizē.
Ja aplūkojam to no kosmogoniskā viedokļa, gads sākas un beidzas ar Meteni (pavasara sākums). Statiskie punkti, ko apzīmē četru dieva dēlu vārdos, iezīmē statisko, mūžīgo krustu, struktūru, uz kā balstās mūsu materiālā pasaule. Svērteniskais krusts iezīmē evolūciju, aktivitāti. Ar Jāņiem sākas un beidzas cilvēka psihofiziskā evolūcija.
Astronomi par laiku sākumiem nezin kāpēc sauc tieši saulgriežu kulminācijas punktus. Taču, lai nokļūtu kalnā, vispirms tajā jāuzkāpj. Nevar teikt, ka vasara sākas ar Jāņiem un ziema – ar Ziemassvētkiem, tur astronomi tiešām „laiž pa kreisi”. Pilnīgi loģiski, ka sākums nevar būt maksimuma punkts, jo ikkatrs laiks sākas lejā, sasniedz savu kulmināciju, un pēc tam atkal iet uz norietu. Tā tas notiek nepārtraukti, pa starpām ir pusperiodi – mazāki kalni.
Gandrīz visas kalendāru sistēmas iekārtojušas dienu skaitīšanu vai nu pēc Saules rita, vai arī pēc Mēness. Austrumu sentautas skaitīja savu gadu pēc Mēness, kamēr pie mums un citām rietumu tautām bijis Saules gads. Kārtējo reizi redzam, ka izjaukts mūsu dzīvesveids un ar spēku uzspiests svešs un mums, kā zemkopju tautai, – nepieņemams kalendārs.
Jūlija kalendāru Latvijas teritorijā ieveda vācu krusta karotāji, un tā stunda, minūte, sekunde un nedēļa izspieda senākos jēdzienus – brīdi, šalti, mirkli un savaiti.
Gregora kalendārs radās, kad Pāvests Gregorijs XIII saskaņā ar itāļu astronoma Luidži Lilio priekšlikumu izdeva rīkojumu, kas noteica pēc 1582.gada 4.oktobra izlaist desmit datumus un kalendārā 5.oktobra vietā likt 15.oktobri, lai mazinātu Jūlija kalendāra nesaskaņas ar tropisko gadu. Pāvesta rīkojumu katoļticīgās zemes uzņēma bez lieliem iebildumiem, bet protestantu zemēs tas radīja pretestību, tā sauktos KALENDĀRA NEMIERUS. Arī Rīgā 1582.gadā izcēlās asiņaini nemieri. Tikai 1589. gadā pēc nemiernieku sodīšanas ar nāvi (viens no nemieru vadītājiem, ko sodīja ar nāvi, bija namnieka dēls Mārtiņš Gīze) Stefana Batorija pēctecim Sigismundam IIIizdevās nepaklausīgo Rīgu nomierināt. Anglija ar savām kolonijām pieņēma Gregora kalendāru tikai 1752. gadā, Japāna - 1873., Grieķija – 1923., Turcija 1917. gadā. Ar jauno kalendāru mainījās arī gada sākums.
Gregora kalendārā gads sadalās 12 dažāda garuma mēnešos, kam pamatā Mēness fāzes. Tālākais mēnešu sadalījums ir 7 dienu nedēļās. Latviešiem nedēļas dienu nosaukumi pārņemti no savaites dienām, atmetot septīto un astoto dienu, bet 7 dienu nedēļa nekad nedod pilnu nedēļu skaitu ne mēnesī, ne gadā tāpēc Gregora kalendārā dienas nosaukums un datums nepārtraukti mainās, tā ir viena no lielākajām neērtībām moderno laiku kalendāra lietotājiem. Šī ir viena no zīmīgākajām atšķirībām abu sistēmu starpā, kur latviešu senā laika skaitīšanas sistēma ir mūžīgais kalendārs, bet Gregora kalendāra elementu savstarpējā maiņa nedod vēlamo ērtību un uzskatāmību ikdienas lietošanā.
Pasaulē ir daudz dažādu laika skaitīšanas sistēmu, taču interese tieši par Saules kalendāru rodas, jo tā ir kā faktors, kas cilvēka dzīvi ietekmē vairāk nekā Mēness. Vēlētos, lai šī laika skaitīšanas sistēma būtu sakārtotāka, cilvēkos pamatotāka un loģiskāka nekā tradicionālā laika skaitīšanas sistēma, jo Gregora kalendārs veidojies vēsturiski politisku faktoru rezultātā, un neizceļas ne ar astronomisku precizitāti, ne ar simboliku, ne iekšēju sakārtotību. Ir grūti pateikt, vai Saules kalendārs ir pats labākais, kas varētu būt, taču latviešiem ir saglabājies daudz informācijas par to. Visām apkārt dzīvojošajām tautām pirmskristīgajā laika periodā bijusi līdzīga laika skaitīšanas sistēma. Varbūt īpatnējās vēsturiskās situācijas dēļ - tāpēc, ka nebija sava valstiskuma, Latvijā informācija par Saules kalendāru ir saglabājusies līdz mūsu dienām, kā arī saglabājusies gada ritma izjūta.
Dainās gads skaisti apdziedāts Saules teiksmās, tas ir latviešu tautas dzejojums par debesu gaismas parādībām, kuru skaits ir aptuveni 1500. Šais dainās norišu un jēdzienu vairums ir izteikts simbolos. Sauli apzīmē ar apļiem priekšmetiem: ripu, apli ar punktu vidū, plāceni, ābolu u.c
Jāmin Brastiņu Ernesta teiktais: „Svinamie laiki un dienas kā zelta jostas grib atkal ik gadskārtas vienot tautu kopīgās gavilēs kā senāk. Nekas taču nav tik izturīgs un nesaraujams kā prieka saites, kurās vēsture ieausta, lai gavilētu līdzi.”
Mēs dzīvojām pēc Saules, bet tagad – pēc Mēness fāzēm! Svarīgi, ka visas mūsu senču svinamās dienas, kas bija saistībā ar Saules kalendāru, ir novirzītas uz nekurieni, tā atņemot tautai tās spēku, sūtību un eksistences galveno mērķi – augt lielumā, iet dziļumā, saprast plašumā.
