Šonakts manā darbā pa durvīm iebāza galvu iekšā krievu tautības pārstāvis un uzjautāja man krieviski, vai es viņu gribētu nogalināt, ja viņš runātu krieviski. Es teicu, ka nogalināt gan negribētu. Tad viņš teica, ka Rīgā ir cilvēki, kuri grib viņu nogalināt par to, ka viņš runā krieviski. Tad viņš man jautāja, vai es gribētu ņemt automātu rokās un nošaut viņu par to, ka viņš runā krieviski. Atbilde bija atkal noliedzoša, prātā bija doma, ka šamējais arī var ko pačukstēt vadībai par savādāku manu atbildi.
Tad sekoja no viņa puses jautājums, vai es māku runāt krieviski. Atbilde no manis sekoja krieviski (da, ja umeju), lai nerastos lūgums no viņa puses - pierādi. Viņš tad jautāja - kādēļ Tu ar mani nerunā krieviski, ja jau es ar Tevi runāju krieviski ? Uz ko atbildi viņš saņēma sekojošo,- jo šī ir Latvija. Vienīgais zemes pleķītis visā plašajā pasaulē, kurā oficiāli runā latviski. Es pat šo teikumu pabeigt nepaspēju, līdz atskanēja ņirgāšanās - ooo, Latvija, Latvija. Mēs un Krievija jūs pārņemsim un pazudīs tā jūsu Latvija. Pirms tika aizcirstas durvis, es pateicu visu labu un līdz ar to šis stāsts ir beidzies.
Šis vīrietis nebija alkohola reibumā.
Kā jau Romas Katoļu Baznīcas kardināls Jānis Pujats teica: "Latviešiem šis mazais zemes gabaliņš ir vienīgā vieta, kas ir viņu dzimtene un kur saglabājas viņu valoda. Bet krieviem jau netiek apdraudēta viņu valoda, lielajā Krievijā tas nav iespējams".
Lūdzu, liekat mierā mūsu valodu un mūsu zemi. Savās Krievijas Tundrās un Taigās varat droši jodelēt po russki, bet šis zemes gabaliņš pieder mums.
Par lielu Latviju.
Dievs svētī Latviju.